Nekad neticēsiet, kas nupat notika!
Ir atradusies Vēl Viena Amatpersona, kas sūta manu velosipēdu uz statni. (!!!)
Žēlabaini pīkstēju, ka man taču Atļāva Šeit To Turēt, no ielas zog utt (man tiešām vajadzēs to tekstu sadrukāt uz lapām un izsniegt interesentiem, kopā ar statistisko materiālu) un turpināju sprādzēt savu braucamo pie tuvākā izvirzījuma. Saniknotā Amatpersona, pēc visa spriežot, aizskrēja sist tos, kas atļāvuši. Es tēloju beigtu.
Goda vārds, braukalēt pa Rīgas stiklainajām, pašnāvniecisku gājēju un dārdošu fūru pilnajām ielām ir bērnu spēle, slaīdzinot ar velo novietošanu.
Vispār brīvdienas man bija ļoti noslogotas. Safrizējos (noplēsa man Ls 41, huļigāni tādi!!!), izbraucām ar vīru mazu tūrīti ar velo pa piemājas ieliņām, aizbraucām uz Dobeli, ievērtējām Tērvetes alus krogu, gājām iepirkties un sapirkāmies veselu kalnu drēbju un apavu (tagad vismaz kādu brīdi būs miers), pucējām māju, mazgājām logus, uzņēmām ciemiņus uz hokeju un ēdām Klondaikā.
Un vakar pa nakti sadūšojos beidzot izkrāmēt omas mantas - sanāca septiņi lielie maisi ar drēbēm un apaviem, neskaitot mēteļus. Tagad tikai jāsazinās ar visiem radiem un jāsaskaņo, ko mēs ar šiem krājumiem darīsim - stiepsim uz kādu labdarības organizāciju, vai? Krustēva draudzēs jau ar kaut kas tāds notiek. Nevienai ģimenes sievietei drēbes nederēs, pirms slimošanas ome bija liela sieva, un drēbes ir lielas.
Cilāju visu šo bagātību, spriežot pēc putekļiem skapī, tā nebija aiztikta trīs beidzamos gadus, un apcerēju cilvēka dzīves niecīgumu. Vienu brīdi tu esi priecīgs un mundrs pensionārs, un nākamajā dienā tu pamosties kā gultai piekalts (pardon par patētismu) dārzenis (jā, es zinu, es zinu, ka atkārtojos, bet dažas domu lentes man galvā griežas uz repeat repeat repeat). Un par to, cik lgi ir tādi trīs gadi, ja tie jānoguļ nekustoties. Drausmīgi drausmīgi ilgi. Vai tā varētu būt, ka tādi trīs gadi liekas pat vēl ilgāki par visiem 70 iepriekšējiem? Tā jau laiks paskrien briesmīgi ātri, vienmēr kaut kas jādara, kaut kas notiek, un tu nespēj ne acis pamiršķināt, kā tie gadi aizskrien. Bet gulēt un gulēt un gulēt, un gaidīt - ko? Kristus otro atnākšanu?
Atcerējos arī pusaudža gadus, kad nepārtraukti to vien darīju, kā kārtoju savu istabu. Viss bija salikts pa plauktiem, viss kārtīgs un tīrs, katra lieta par cm pārdomātā vietā. Man likās, ka varu nomirt jebkurā brīdī, un tad uz mūsmājām atnāks policija, un viņus tak nevar laist iekšā kaut kādā juceklī. Man likās, ka kārtīga istaba liecinās par mani ko labu, vismaz kāds par mani liecinās kaut ko labu. Nāves apziņa un bažas par iespaidu, ko atstāju, laikam ir stipri atkāpušies, jo nu jau daudzus gadus man mājās valda ļoti vāji maskēts haoss.
Izslaucīju plauktus ar švammi, un teicu vīram, ka viņš beidzot ir uzkalpojies līdz savam skapim. Pietiks piekarināt ar saviem uzvalkiem visu māju. Kumode, uz kuru biju vērusies maigām acīm, gan sagādāja absolūtu vilšanos - atvilktnes strēgt un savstarpēji klemmējas visdīvainākajās pozīcijās. Ja tu atver vienu, iestrēgt otra. Vai abas. Vai trīs no četrām vairs nevar aiztaisīt. Un tā tālāk, un tā joprojām. Šķiet, ka katra dvieļu un gultasveļas maiņa būs mežonīga kauja.
Sev paturēju trīs cepures, divas šalles un koši sarkanas augstpapēžu kurpes, kas maķenīt krīt nost no kājām. Bet izskatās varen šiki. Tāds, lūk, sausais atlikums.
Vakardien, mazgājot logus un klausoties sirsnīgu skotu gabalus "Donald, where's your trousers" stilā, atkal pārcilāju prātā pukstu, kas manī briest jau kādu pusgadu vai vairāk. Vakarā atnāca ciemiņi un gluži nevilšus uzjundīja manī šīs pārdomas ar jaunu sparu.
Domas ir par vīriešiem. Par to, kāda ir neprecētu vīriešu attieksme pret precībām.
Kā pirms pusgada precētais sievietei man šajā jomā ir bagātīgs novērojumu lauks. Dažreiz tas aiziet līdz pilnīgiem paradoksiem. Es dzīvoju ar savu veci vienā dieva mierā apaļus sešus gadus, un viss ir jauki un lieliski. Nevienam nav nekādu pretenziju. Bet dienā, kad vīra draugi uzzina, ka biedrs nolēmis iestūrēt laulības ostā, tad tikai sākās. Vaļā iet pilns repertuārs: ar noraidošiem saukļiem tiek apdrukāti krekliņi, izkliegti naidīgi saukļi, organizēti gājieni un izgājieni, brīnums, ka vēl internetā neatver speciālu mājaslspau, neraksta uz presi un neuzstājas radio (varbūt raksta arī, tikai nepublicē, es jau nezinu). Dzīvoju patstāvīgās kaku maisa gaidās.
Jo tikai man, naivajai, ir licies, ka nav nekādas starpības, vai tu dzīvo entos gadus kā miss X vai kā misis X. Ka nekas jau nav mainījies, tā ir tikai tīri formāla padarīšana, dzīve jau turpinās precīzi tāpat kā pirms tam. Starpība noteikti ir (kur tieši, pagaidām neesmu sapratsusi, tak skaidrs, ka noteikti uz slikto pusi, uz galu un pazušanu).
Nu, vēl pasakiet, ka mūsdienu vīrieši nav romantiķi, kas liek uz kāzām lielas, milzīgas un neiedomājamas ekspektācijas!
Jau pirsmkāzu posmā man radās neliela teorija par vecpuišu iedalījumu. Izklāstīšu īsumā tās ieceri:
1. grupa. "Tā sanāca". Vecpuiši, kas izceļas ar to, ka ne ar ko īpaši neizceļas. Nav ne pārāk resni, ne pārāk tievi, ne pārāk nabagi, ne pārāk bagāti. Viņiem ir savas pozitīvās puses, defekti ir visumā paciešami un normas robežās. Viņi ir vieni paši, jo tā sanācis. Ja būtu snaācis citādāk, varbūt būtu citādāk. Reta un saudzējama suga.
2. grupa. "Intrigants". Šīs grupas vecpuiši ir vieni paši ne pēc savas gribas. Sirds dziļumos viņi labprāt gribētu, lai kāda viņus mīl. Vai vēl labāk - vairākas. Un pavisam labi, ja viņus mīlētu visas. Visas smukas, gudras un bagātas, un visas bez noteikumiem un bez ierunām. Tikai diemžēl kāds liktenīgs defekts dāmas no viņiem atbaida kā velnu no krusta. Vai nu mūsu intrigants galīgi nemāk uzvesties, vai kājas nelabi smird, un viņš par to pat nneojauš, vai nu dzīvoklis mazs vai mati sāk mukt no gudrās galvas. Tad 2. grupas pārstāvji nežēlīgi cieš un ar sajūsmu moka visus/as apkārtējos/ās.
3. grupa. "Idejiskais Vecpusis". Idejiskais vecpusis zina savu dzīves mērķi - reliģisku, māksliniecisku, politisku vai finansiālu. Uz šī mērķa liesmojošā altāra viņš ir nolicis visu, kas vien viņam ir bijis - sievietes, dzimteni, nervus, jaunu sarkanu auto un kuņģi. Ļoti labi, ja tas ir atmaksājies. Tad Pārliecinātais Vecpusis ap bālo pieri saņem starojošu lauru lapu vainagu un devu ģēnija pievilcības pretējā dzimuma acīs. Slikti, ja visi upuri izrādījušies veltīgi. Tad Idejiskajam draud Intriganta liktenis un viņš būs patiesi sašutis, ka visa pasaule nav sadevusies rokās, lai uzkāptu uz tā paša grābekļa, uz kura viņš.
Lūk, tādas domas raisās manā mazajā, blondajā galviņā, mazgājot trī logus un vienas balkona durvis Darba Svētku dienā.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |