Vakar vakarā, smērējot uz sāpošās muguras kaut kādu anestēzisku zieķi, atcerējos savas kādreizējās deju nodarbības, kur visa cita starpā tika mācīts arī balets. Balets - tā vispār ir tāda jocīga māksla, patiesībā pat nevis māksla, bet drīzāk maskējies, glīti saģērbies un spilgti nokrāsojies sports. Lukjanski, kura lubenēs regulāri parādās ēteriskas, maigas balerīnas un dejošana baltās čībiņās pa Operas skatuvi tiek aprakstīta kā liegākā un sievišķīgākā nodarbe, pašu derētu kādreiz pie tā pielikt, tad vairs nedirstu plastilīnu. Balets, kā visi profesionālie sporta veidi, ir smaga, neveselīga, mazohistiska, saspringta un kaitīga nodarbe, treneri lamājas kā kolhoznieki un vajadzības gadījumā topošos censoņus nekautrējas iekaustīt ar lineālu, ka plīkšķ vien, nemaz nerunājot par to, ka visas stiepšanās, kas nodrošina plašo kustību amplitūdu, vispār notiek tikai caur sāpēm, protams, dažam muskuļi stiepjas labak, dažam sliktāk, bet tas vienmēr sāp, vienmēr, citādak nenotiek. Ne velti viens no balerīnu iekšējiem jokiem skan kā: "Ja tev nekas nesāp, ar tevi kaut kas nav kārtībā". Es tam esmu par jēlu.
Bet zieķējot muguru, man ienāca prāta, ka varbūt viss tas ir atstājis uz mani daudz lielāku iespaidu, nekā varētu padomāt, vismaz savos labākajos sliktākajos brīžos, kad atdzīvojas gadu desmitiem vecas hroniskās kaites, es ik pa laikam pie sevis nodomāju - sāp. Labi. Tātad dzīva.
Protams, viss tas ir slima suņa murgi, un patiesībā vienkārši mazāk smēķēt vajadzētu. Izsmēķēto cigarešu daudzums gan diez vai ietekmē muguras disku novietojumu, toties krampjus kājās un bezmiegu gan tas varētu skart tiešā veidā, un beidzamajā laikā es smēķeju vairāk nekā paciņu cigarešu dienā - šis process vispār ir izgājis ārpus jebkādas kontroles, es pīpeju ceļoties, guļoties un visu laiku pa vidu. Ja izdotos samazināt līdz 10 cigaretēm dienā, tas būtu, Borata kunga leksikā izsakoties, "greeeat success".
Es zinu vismaz vienu cilvēku, kuru Valentīndiena ir darījusi laimīgu. Tas ir viens no koleģiem, kurš gaitenī pamanījis mani, atplaukst smaidā līdz ausīm un saka - vai, kādi tev jauki plandoši svārki... Mans nevīžīgais ikdienas ģērbšanās stils - svīterīši, klucīgi zābaki un nodiluši dzinsiņi - viņam dara dziļas un patiesas sāpes, un laiku pa laikam viņš taktiski un neuzbāzīgi pīpētavā izsklāsta savas pārdomas par sieviešu modi mūsdienās un vispār. Labi, ka vismaz sakarā ar laikapstākļiem sen neesmu vilkusi kedas. Bet šodien man ir svārki ar mežģīni un augstpapēžu saišzābaki, jo vakarā vīrs mani ved uz restorānu un tur nu man jākļūst par sievišķības etalonu, un jāspīd un jālaistās kā slīpētam briljantam.
Saki, ko gribi, frančiem bija taisnība, kad viņi teica, ka dažādība ir patīkama.
Kur interneta var atrast ierīci latviešu burtu pārveidošanai par krievu? Tb, ja man ir teksts krieviski, uzrakstīts ar latviešu burtiem, vai kaut kur es varu viņu pārtaisīt uz kirilicu?
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |