Ja jau par brīnumiem, tad par brīnumiem - no vakardienas man vislabāk patika rakstīt uz aizsvīdušā virtuves loga "es mīlu XXXXXX YYYYYYY!". Un pēc tam lepni rādīt viņam pašam. Taukaini pirkstu nospiedumiņi uz loga, ja ieskatās, redzami vēl šodien, tie tur paliks līdz pavasarim, un tas mani vareni iejūsmina.
Agrīnajos padsmitnieces gados, vēl pirms Lattelecom ēras, man bija draudziņš, kuram patika runāt. Galvenā mūsu saziņas forma bija telefons, un dienā vismaz pa stundai tika pavadīts pie tā. Pats smieklīgākais, ka sakari bija ļoti slikti, dzirdēju es labi ja pusi no tā, ko viņš teica, un tā kā nepārtraukti pārvaicāt "ko, ko? ko tu teici?" man bija kauns, tad parasti es vienkārši ik pa brīdim teicu "jā! mhmh? tiešām? intereanti. kas to būtu domājis!" un kaut ko tādā stilā. Man bija izstrādājusies visnotaļ pieklājīga intuīcija uz īstajiem brīžiem šādu frāžu izteikšanai, un izradijas, ka gandrīz visas klusuma pauzes lieliski var aizpildīt ar dažām artikulētām skaņām. Tikmēr es varēju mierīgi grozīties ar telefonu rokā spoguļa priekšā, un domāt, ko lai tādu labu uzvelk vai kā lai sataisa matus, piemēram, un pārāk neiespringt. Visādā ziņā, mēs abi ļoti labi pavadījām laiku.
Brīžiem man liekas, ka padsmitnieces gados es vispār biju daudz gudrāka savās attiecības ar cilvēkiem. Jo vairāk es viņus laistu gar ausīm, vienkārši mātu ar galvu un darītu kaut ko patīkamu, jo labākas būtu mūsu attiecības.
Atgriežoties pie dzīves prozas - visu šo nedēļu es slimoju. Cenšos ignorēt priekšnieks-ir-dusmīgs kārtējās idejas par darba maksimālu optimizāciju, vazājos apkārt pa māju un, atbilstoši ārstes norādījumiem, dzeru zāles, tikai tāda sajūta, ka paliek aizvien sliktāk, nevis labāk. Pirmdien man likās, ka piektdien jau būšu uz kājām, šodien man sāk rasties aizdomas, ka varbūt piektdien man varētu atklāt kādu ķīniešu mēri vai ko tamlīdzīgu - ja turpināsies tādā pat stilā. Iespējams, ka ārstes ideja "iztiksim bez antibiotikām" nebija nemaz ne tik laba.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |