Shelly - Post a comment

shelly

03:22 pm

Agrīnajos padsmitnieces gados, vēl pirms Lattelecom ēras, man bija draudziņš, kuram patika runāt. Galvenā mūsu saziņas forma bija telefons, un dienā vismaz pa stundai tika pavadīts pie tā. Pats smieklīgākais, ka sakari bija ļoti slikti, dzirdēju es labi ja pusi no tā, ko viņš teica, un tā kā nepārtraukti pārvaicāt "ko, ko? ko tu teici?" man bija kauns, tad parasti es vienkārši ik pa brīdim teicu "jā! mhmh? tiešām? intereanti. kas to būtu domājis!" un kaut ko tādā stilā. Man bija izstrādājusies visnotaļ pieklājīga intuīcija uz īstajiem brīžiem šādu frāžu izteikšanai, un izradijas, ka gandrīz visas klusuma pauzes lieliski var aizpildīt ar dažām artikulētām skaņām. Tikmēr es varēju mierīgi grozīties ar telefonu rokā spoguļa priekšā, un domāt, ko lai tādu labu uzvelk vai kā lai sataisa matus, piemēram, un pārāk neiespringt. Visādā ziņā, mēs abi ļoti labi pavadījām laiku.
Brīžiem man liekas, ka padsmitnieces gados es vispār biju daudz gudrāka savās attiecības ar cilvēkiem. Jo vairāk es viņus laistu gar ausīm, vienkārši mātu ar galvu un darītu kaut ko patīkamu, jo labākas būtu mūsu attiecības.