Papes viesu mājas istabā lido un sīc īsta muša - melna, resna un miegaina. Nekāds ne Discovery. Un, kad izslēdz vienīgo gaismekli istabā, iestājas pavisam īsta tumsa, tāda, ka nevar redzēt vispār neko, pilnīgi, un mēģinot nobučot savu gultas biedru, tu pilnīgi mierīgi vari noskūpstīt spilvenu. Normālam pilsētniekam tas vispār ir šausmīgs šoks.
Āā, un vēl es pirmo reizi mūžā lasīju dzintaru, un uzrādīju visaugstāko ražības koeficientu kompānijā, veselas trīs kripatiņas (neskaitot stiklu).
Man tolaik bija kādi gadi pieci, un mēs ar trīs gadus veco māsu spēlējāmies parkā, kamēr mamma aizskrēja uz tuvāko veikalu. Pa to laiku mums pienāca nepazīstams onkulis, un sāka rādīt kaut kādu sardeli. Jāatzīst, ka, cik atceros, jutu vienīgi vieglu izbrīnu - kurš gan staigā ar cīsiņu biksēs, kas tas par joku! Tad atskrēja mamma, sadeva onkulim ar somiņu pa galvu (laikam lai nespēlējas ar ēdienu) un steigšus aizveda mūs mājās. Viss. Ļoti jocīgs atgadījums.
Daudz stiprāk es tajā pašā parkā nobijos, kad reiz, bizojot pa zāli, uz mani sāka kliegt kāda veca sieva - lai es beidzot trenkāt baložus. Sieviete bija viscaur ģērbusies melnā, ļoti veca un līka, laikam pat ar kārpu uz deguna un resnu bozi rokā, stāvēja starp vecajiem kokiem pie baznīcas sētas un bļāva. Mamma mani apskāva un naidīgi čukstēja: "Vecā ragana tāda..."
Tad gan es pārbijos līdz nāvei. Padomā - ragana, īsta ragana! Kā es uzreiz neiedomājos... Un ja nu es nebūtu uzreiz aizskrējusi pie mammas, mani taču droši vien apēstu vai pārvērstu par kaut ko šausmīgu!!!
Vārdu sakot, man bija pilnīgi normāla bērnība. No raganām man bija vairāk bail nekā no virinātājiem.
Ā, un vēl šodien es biju divās Rozes grāmatnīcās, un tajās nebija nevienas Gundegas Repšes grāmatas. Vispār - nevienas pašas, nekādas.
Atcerējos Bereļa recenziju par neeksistējošu grāmatu un nabaga pircējiem, kas bija to cītīgi meklējuši.
Varbūt Repše arī ir izdomāta, viens tāds liels un sulīgs literārais joks.
Man liekas, es drīz būšu matu eļļu eksperts. (Matu eļļa ir tāda fiģna, ko smērē matos vēl pirms mazgāšanas, pagaida, kamēr iesūcas, tad mazgā kā parasti)
Kādreiz man patika viena Dzintara matu eļļu, ļoti parocīga lietošanai, tikai iesmērē galvas ādā un pēc 20 minūtēm izmazgā. Pirms pāris nedēļām nopirku citu Dzintara izstrādājumu, attaisīju, un gandrīz noģību - smirdēja pēc petrolejas un kaut kā vēl trakāka, turklāt jāsmērē ne tikai uz galvas, bet visos matos, līdz ar to specifisks aromāts ir pa pusi mājas - visās telpās, kur tu sēdi, dvielī, kurā ietin galvu un matos - turklāt ne tikai pirms, bet arī pēc mazgāšanas. Šodien aizgāju uz Drogām, nolamājos un nopirku kaut kādas anonīmas firmas izstrādājumus plastmasas maisiņos. Izmocījusies ar instrukciju ("uzkarsējiet eļļas maisiņu 60-70 grādu karstā ūdenī 1-2 minūtes" - viņiem laikam vajadzēja pievienot iepakojumam arī ķīmiķa iesācēja komplektu ar termometru) un piedzīvoju pirmo patīkamo pārsteigumu - eļļa burvīgi smaržo. Tagad sēžu ar dvieli uz galvas, briesmīgi smaržīga un ļoti apmierināta.
Nu, un kāda no tā visa jēga, jūs varbūt jautāsiet?
Da nav ne jausmas.
Lielākā daļa vārdu, kas sākas ar "pseido" ("pseidointelektuālis", "pseidokristietis", "pseidofeministe" utt), uz mani nez kāpēc iedarbojas kā krīta skrāpēšana pa tāfeli. Zini, ir tāds īpašs krīta un tāfeles leņķis, kas rada sevišķi jestru skaņu, un daži riebīgi profesori laiku pa laikam ar to modina miegainākas auditorijas.
Varbūt tāpēc, ka "pseido" ir tik šausmīgi augstprātīgs, tāds - "es jau nu zinu, kas ir īsts, un kas nav", un "es jau tik ļoti esmu tam visam pāri, lai gan pieklājīgi ieinteresēts un labprāt par to papļāpāšu", ka tas, kas tur sarakstīts tālāk, man pat vairs neaiziet.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |