Shelly - Post a comment

shelly

03:56 pm

Man tolaik bija kādi gadi pieci, un mēs ar trīs gadus veco māsu spēlējāmies parkā, kamēr mamma aizskrēja uz tuvāko veikalu. Pa to laiku mums pienāca nepazīstams onkulis, un sāka rādīt kaut kādu sardeli. Jāatzīst, ka, cik atceros, jutu vienīgi vieglu izbrīnu - kurš gan staigā ar cīsiņu biksēs, kas tas par joku! Tad atskrēja mamma, sadeva onkulim ar somiņu pa galvu (laikam lai nespēlējas ar ēdienu) un steigšus aizveda mūs mājās. Viss. Ļoti jocīgs atgadījums.
Daudz stiprāk es tajā pašā parkā nobijos, kad reiz, bizojot pa zāli, uz mani sāka kliegt kāda veca sieva - lai es beidzot trenkāt baložus. Sieviete bija viscaur ģērbusies melnā, ļoti veca un līka, laikam pat ar kārpu uz deguna un resnu bozi rokā, stāvēja starp vecajiem kokiem pie baznīcas sētas un bļāva. Mamma mani apskāva un naidīgi čukstēja: "Vecā ragana tāda..."
Tad gan es pārbijos līdz nāvei. Padomā - ragana, īsta ragana! Kā es uzreiz neiedomājos... Un ja nu es nebūtu uzreiz aizskrējusi pie mammas, mani taču droši vien apēstu vai pārvērstu par kaut ko šausmīgu!!!
Vārdu sakot, man bija pilnīgi normāla bērnība. No raganām man bija vairāk bail nekā no virinātājiem.