Man no tiem nepārtrauktajiem stresiem vienkārši iekšas sāp iekšas un murgi rādās.
Ir sastādīts monstrozs darba grafiks ar mērķi pabeigt visus darbus līdz 30. jūnijam un ir jānokārto pilnīgi neskaidrais jautājums par velo bagāžu - jāpieliek bagāžnieks, jādabū soma un jānotestē, ak pareizi, un ķēde vēl jānopērk. Un galu galā, ir jānoskaidro, vai autobusā Rīga-Daugavpils vispār var pārvadāt velosipēdu, jo iespēja, ka es to, vēl apkrautu ar bagāžu, varētu iecelt vilcienā, ir, maigi sakot, smieklīga.
Vismaz kurpes izlaidumam es esmu nopirkusi. Un secinājusi, ka bez šalles es izlaidumā tīri labi iztikšu, jo nevienā veikalā nav šalles, melnās & parastās, ir tikai kaut kādas bārkstainas, cakainas un izšūtas šausmas.
Un tagad es varētu teikt tādu Oskarveidīgu runu -
paldies mīļajam Dieviņam, paldies visiem labajiem gariņiem un paldies visiem smukajiem, foršiņajiem un labiņajiem auto vadītājiņiem, jo es joprojām esmu dzīva un neesmu nobraukta, Taču tagad varu palielīties, ka esmu izkratījusies gan pa Vecrīgas bruģi, gan pa Brīvības ielu. Par spīti tam, ka man ļoti bail, nav tiesību, ceļu satiksmes noteikumus es nezinu gandrīz nemaz un no bailem aizmirstu to pašu mazumiņu, ko zināju. Man liekas, es dzīvošu.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |