Cilvēks bez sava friziera ir viena nelaimes čupa.
Vispirms es divas dienas lūru uz tālruni un nevaru sadūšoties pieteikties pie justa. Tad es piezvanu un uzzinu, ka pie justa var pierakstīties, sākot no 15. maija. Vispirms fiksi vizualizēju, pēc kā es izskatīšos līdz 15. maijam, manā iztēlē matu saknes ataug līdz pusmatiem, un saku, paldies, nē, tad laikam nevajadzēs, visu labu.
Būs laikam jāmeklē tā tipa nr, ko man iedeva habibti, bet mani mulsina, ka es nezinu, kādā adresē viņš pieņem. Frizieri-bezpajumtnieki nav mana stihija.
Stāvēju uz balkona, skatījos pumpuros, silts, skaists un saulains, īsts pavasaris, un domāju par pieredzi.
Nesen man jautāja - "Bet varbūt tu tā saki, jo tev nav pieredzes?". Un tā jau vispār bieži saka, ne tikai man. Es vienmēr ļoti apmulstu, un lāga nezinu, ko atbildēt.
Bet stāvot uz balkona un pīpējot, man šķiet tā - es esmu par pieredzes trūkumu. Vismaz reizēm - pilnīgi noteikti.
Pierasts uzskatīt, ka pieredzepadara mūs gudrākus, stiprākus vai vēl kādus, ka tā piešķir mums priekšrocības un ka ar to var pamatot savus uzskatus. Bet ļoti bieži tā vienkārši sakropļo, sarūgtina un padara vecus. Pieredze nepadara mūs labākus, gudrākus vai laimīgākus. Tā nav kaut kāda priekšrocība a priori.
Turklāt tava pieredze tāpat nekad nav pilnīga. Tu nevari piedzīvot visas situācijas, visas iespējas un variantus, jo vienmēr paliks kaut kas nepiedzīvots. Tava pieredze tāpat būs selektīva un nepilnīga, un laiku pa laikam tu saproti, ka ir, kā Kaspars Dimiters dziedāja (lai ko es par viņu arī nedomātu kā par pesonu un mākslinieku) - "tavi pieredzes kilometri ir tikai viens solis".
Un galu galā, piemēram, arī stacijas maukām ir bagātīga pieredze, bet vai tas ir tas, uz ko mēs te visi tiecamies.
Es laikam tomēr esmu par pieredzes trūkumu.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |