Kad vakardien paziņa zvanīja un aicināja piedalīties gājienā, atteicu un piebildu - puikas, nesadariet muļķības.
Jūs arī nesadariet muļķības, labi?
Skats pie Mildas gluži vai apokaliptisks. Un es īsti pat nevaru nodefinēt savas sajūtas, bet man ir skumji. Nu kāda velna pēc to žogu bija jāuzslej tieši šonakt, paslepšus, es saprotu, ka pamazām kļūstam par klaunu nāciju, bet varēja taču mierīgi turpināt balagānu ar pieminekļa atjaunošanu. Klanāmies citu priekšā, klanāmies.
Es daudz ko nesaprotu, visticamāk, taču man ir sajūta, ka tieši šīsnakts slepenie būvdarbi jebkādu provokāciju iespējamību pavairo daudzkārt.
Jā, es dzīvoju demokrātiskā valstī.
Kurā nevaru aiziet pie valsts brīvības simbola.
Kurā lielākā laikraksta, kas iestājas par demokrātiju, vadība sačakarē pēdējās darba dienas žurnālistam, kurš piedalījies geju praida bloķēšanā. (sākotnēji bija cits formulējums, taču, lai neieslīgtu personālijās, paliksim pie šī).
Kurā politiķi telefoniski sacenšas par titulu Lielākais Kretīns.
Demokrātija? Vai varbūt tomēr 1984?
Es nezinu, kā jūs, bet mani šis žogs & policistu ķēde tam apkārt aizvaino.
Un man ir milzīgs kauns.
Jūs taču ziniet stāstu par divām Lotiņām, vai ne? Mēs esam secinājušas, ka jūs esat tikpat neattapīgi kā divu Lotiņu vecāki. Lai arī, atšķirībā no Luīzes & Lotes Dzeinu & Shelly par līdzīgām diez vai kāds nosauks.
Lai veiktu nelielu sociālu experimentu virtuālajā telpā un vienkārši aiz neko darīt, uz 3 (trim!) dienām mēs apmainījāmies saviem žurnāliem. Vai cibām. Vai blogiem, kā nu kurš to nosauktu. Vienkārši apmainījāmies, un turpinājām raxtīt savus textus & komentēt svešus. Mēs nemēģinājām tēlot, atdarināt vai stilizēt viena otru –tik vien kā apmainījāmies vietām.
Tas nozīmē, ka beidzamais īstās shelly un dzeinas puksts un komentārs bija 14. martā ap pulksten 11 dienā. Par visu pārējo neviena no mums nekādu atbildību neuzņemas.
& visu šo trīs dienu laikā mūs atšifrēja tikai 1 (viens!) cilvēks.
Galvenie secinājumi:
- ka anonimitāte cibā tomēr ir iespējama - ja vien ir pietiekamas iestrādes. Teorētiķiem, kas apgalvoja, ka “On the internet no one knows you’re a dog”, bija pilnīga taisnība.
- ka, lai arī cik regulāra nebūtu komunikācija "cibiņu" starpā, tomēr patiesībā jau uzmanība netiek pievērsta nekam ārpus paša personas (nu, gluži kā dzīvē ;))
- ka patiesībā friends - only ieraxtiem tikai retu reizi ir nozīme
- ka cilvēks, nonācis jaunos apstākļos, spēj pavisam labi saprasties arī ar tiem, ar kuriem citos apstākļos saprasties pat nemēģinātu. Un tas priecē.
Turklāt, neliela piebilde - vai nevienam no mūsu kopīgajiem "draugiem" oranžajā portālā neradās aizdomas, ka pēkšņi parādījušies divi identiski profili?
Bet tas bija ļoti jautri, patiešām.
Dzeina & Shelly
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |