Skats pie Mildas gluži vai apokaliptisks. Un es īsti pat nevaru nodefinēt savas sajūtas, bet man ir skumji. Nu kāda velna pēc to žogu bija jāuzslej tieši šonakt, paslepšus, es saprotu, ka pamazām kļūstam par klaunu nāciju, bet varēja taču mierīgi turpināt balagānu ar pieminekļa atjaunošanu. Klanāmies citu priekšā, klanāmies.
Es daudz ko nesaprotu, visticamāk, taču man ir sajūta, ka tieši šīsnakts slepenie būvdarbi jebkādu provokāciju iespējamību pavairo daudzkārt.
Jā, es dzīvoju demokrātiskā valstī.
Kurā nevaru aiziet pie valsts brīvības simbola.
Kurā lielākā laikraksta, kas iestājas par demokrātiju, vadība sačakarē pēdējās darba dienas žurnālistam, kurš piedalījies geju praida bloķēšanā. (sākotnēji bija cits formulējums, taču, lai neieslīgtu personālijās, paliksim pie šī).
Kurā politiķi telefoniski sacenšas par titulu Lielākais Kretīns.
Demokrātija? Vai varbūt tomēr 1984?
Es nezinu, kā jūs, bet mani šis žogs & policistu ķēde tam apkārt aizvaino.
Un man ir milzīgs kauns.