Pirmo reizi mūžā man ir absolūti taisni mati (kopīraits un visdziļākā apbrīna - ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
ezic).
Un es esmu gandrīz noslīkusi komplimentu jūrā. Vai tiešām mātei dabai kaut kas misējies, radot mani čirkainu kā mulati?
Notiek tas apmēram tā:
šīs dienas jubilejas svinētājs cruelty: vai, shelly, es tevi gandrīz nepazinu! Cik skaisti! Tu izskaties piecus gadus jaunāka!!!
es: vai prāts, tad jau nepilngadīga.cruelty: ko?
es: Nu, lolita!!!cruelty: mīļum, tur jau viss prieks!
Strādāju un ar vienu aci lūru TV. Un lamājos. Tā alpīnistu šausmu filma* pa TV3 vienkārši skaidrāk par skaidru ilustrē manu iorniskol tēzi, ka vareonības pamatā vienmēr ir slikta organizācija. Ja daļa filmas varoņu nebūtu tādi kretīni, kas šķiet, jau dzimuši bez vienas smadzeņu puslodes, otrai pusei nenāktos būt tik afigenni krutiem. Kaut kāda bezjēdzība. Tukša, afektēta ārišķība, un nekas vairāk. Man bail teikt, bet tiem ļautiņiem - ne vieniem, ne otriem - nav ne jausmas, kas ir patiesa varonība.
*"Augstuma robeža"
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |