Strādāju un ar vienu aci lūru TV. Un lamājos. Tā alpīnistu šausmu filma* pa TV3 vienkārši skaidrāk par skaidru ilustrē manu iorniskol tēzi, ka vareonības pamatā vienmēr ir slikta organizācija. Ja daļa filmas varoņu nebūtu tādi kretīni, kas šķiet, jau dzimuši bez vienas smadzeņu puslodes, otrai pusei nenāktos būt tik afigenni krutiem. Kaut kāda bezjēdzība. Tukša, afektēta ārišķība, un nekas vairāk. Man bail teikt, bet tiem ļautiņiem - ne vieniem, ne otriem - nav ne jausmas, kas ir patiesa varonība.
*"Augstuma robeža"