Vispār Triptihs operā, lai gan publiskajā telpā iegājis tikai ar sametušos un apcietinātu Kairišu un Asmiku, patiesībā ir bezbožna kruta izrāde. Jau pirmā daļa ir ļoti laba, bet otrajā es sāku raudāt, un raudāju kā piekauta, visu laiku domāju, ak, kungs, kādas šausmas, tūlīt taču beigas, iedegsies gaisma, bet es tāda - koši sarkanām acīm un izplūdušu tušu, beidz raudāt, tūlīt beidz raudāt, bet tad vēl tas sīkais izskrien uz skatuves, un es atkal raudu, katarse tīrākajā veidā, tad iedegas gaisma, un es redzu, ka visa rinda šņauc degunus. Toties trešā daļa tiešām ir ļoti ļoti smieklīga un jautra, un visas asaras tiek nožāvētas, un mājās visi iet pacilāti un izkustināti.