serum

Es vakar divos naktī braucu cauri Vecrīgai un dzirdēju, kā viens tūrists otram teica: “Holy shit, you are here for six weeks already?”

Darbs ofisā ir extended humiliation ritual (turpmāk: humrits). Kāpēc extended? Jo pamatu pamatā humrits ir katra cilvēka ikdiena, kurš lasa ziņas un caur loģiku/saprāta pozīciju cenšas analizēt pasauli, kas ar katru dienu kļūst arvien iracionālāka. Visvieglāk ir vecāka gadugājuma cilvēkiem, jo viņi ir staigājoši zombiji (labākā paaudze un eksplodētāji), kuri pilnībā izauguši pielāgota satura ekrāna ietekmē. Visgrūtāk ir jauniem cilvēkiem, jo viņos vēl nav nogalināta spēja just pasauli līdz kaulam, pieredzēt realitāti ar autentisku prieku un enerģiju (nerunāsim par bedrēm, kuras viņiem ir konstruētas, lai viņi ātrāk sapistos un kļūtu par vergiem-patērētājiem a ļa ("paskat, kādas krāsainas botiņas pa 200 EUR! visi cilvēki uz ielas domās, ka esmu top kekss"). Cilvēki pamatproblēma vispār slēpjas nepārtrauktā, fonā notiekošā analīzē par "Ko šobrīd citi domā par mani?", "Ko padomāja tas cilvēks, kas pagāja man garām un nedaudz noraustījās?". Zāles: sāc neskatīties uz cilvēkiem, kurus tu neekspektē redzēt (garāmgājēs nav tavs cilvēks miljonu pilsētā; viņš ir tava fokusa laupītājs).

Kāpēc darbs ofisā ir humrits? Uzdošu labāku jautājumu - kāpēc printeri, kas pirms 20 gadiem bija ok, tagad ir lielāki mēsli? Ok, lielāka iesp.nopelnīt kompānijai. Taču es zinu, ka pa relatīvi lētu naudu var uzražot relatīvi labu preci. Taču printeros ir iestrādāta sistēma, ka tie vislaik pišas, čakarējas, piš ofisa garu, jo, bļaģ, es tikai gribu izprintēt lapu un miers, pisties dirst uz savu būdiņu, turpināt strādāt. Bet printeris tev parādīs, ka tu esi sūds! Tu neesi pelnījis strādāt ar NORMĀLIEM DARBA RĪKIEM, jo TU NEESI NEKAS! TU ESI SŪDA VĒRTĪBĀ. MĒS ĀTRĀK ATRADĪSM TEV AIZVIETOTĀJU! Iedomājies, viscaur vēsturei cilvēce tiecās perfektēt sevi - uzlabot savus instrumentus, būt efektīviem katrā solī. Bet postmodernajā de-kon-stru-ē ērā lietas ir nedaudz pagrieztas ačgārni.

Spēļu teorijas zinātājs teiktu, ka, kamēr mēs, 99% parastie ierindas cilvēki, spēlējam spēli, kuras noteikumi visām pusēm ir saprotami, tikmēr 1% (tie, kas tur savā azotē lielāko daļu pasaules resursu) spēlē hiperspēli. Hiperspēle no spēles atšķiras ar to, ka viena puse uzskata, ka tā saprot noteikumus, taču otra puse apzināti pirmo pusi tur tumsā par niansēm, lai viņi nespētu to, ko spēj 1% - spēlēties fondu biržās, izmantot banānrepubliku pakalpojumus, lai paslēptu savus patiesos ienākumus, nemaz nerunājot par tādu zemisku netaisnību kā naudas ziedošana cēliem mērķiem. Diez uz planētas vēl ir kāds dalbajobs, kurš domā, ka, kad miljonārs ziedo naudu dzīvnieku glābšanai, viņš to dara ar siltiem nolūkiem? Nē. Viņš to dara, lai iegūtu nodokļu atvieglojumus, kas tiek piešķirti, atkarībā no ziedojuma apjoma. Varbūt vienīgi tāds miljonars būs filantrops no sirds, kurš savu naudu ir ieguvis dzīvē vēlāk un nevis sava dehumanizējošā grainda ietvaros, bet kaut kā citādi - tā, ka ceļā netika izvarots viņa humānisms.

*Bagātākajiem 10% (800 000 000 cilvēki) planētas ZEME iedzīvotāju pieder vairāk nekā 3/4 no visiem planētas Zeme materiālajiem resursiem, atstājot atlikušajiem 90% (7 500 000 000 cilvēki) iespēju sadalīt atlikušos 25% resursu savām vajadzībām. Ir izaugušas vairākas paaudzes jaunu cilvēku, kuri pamatoti nicina bērnu eksplodētāju paaudzi- pirmo paaudzi Rietumos pēdējos 100 gados, kas pasauli nākamajām paaudzēm atstāj nabadzīgāku nekā, teiksim, izcilākā paaudze atstāja viņiem. Par šo pēdējo teikumu es vēl strīdos ar sevi, bet viss pārējais ir teju postpostmodernās ēras komonsenss.

Humriti eksistē uz katra soļa. Humriti ir paredzēti, lai samazinātu pilsoņa pašcieņu. Kāpēc jāsamazina pašcieņa? Jo cilvēks, kurš sevi ciena, ir teju neizskarams. Viņam ir tā nepieciešamā ugunssiena - "Hei, es apzinos to, kas es esmu, to, ko es varu pienest pie galda, tā kā iesaistīties šitajā visā ir zem mana potenciāla un prasmēm."


P.S.
Dies, paldies tev par iespēju strādāt tik burvīgā darbā, kur es varu brīvbrīžos (un to ir daudz) netraucēti attīstīt savas prasmes vai vienkārši pastaigāties pa burvīgo rajonu, pafotografēt mākoņus un ēkas. Man maksā maz, taču ikdienā mana pašcieņa lēnām nenoārdās dažādos humritos - un pat, ja mani kāds klients vēlas pavilkt uz leju, es viņam nedodu šo iespēju, tai brīdī speciāli iztaisnojot stāju, plecus, nostādot zemāku balsi un, ieskatoties klientam acīs, uzdodu jautājumu: "Kas tagad notiek? Pastāsti, lūdzu, kas tagad notiek?"

LA.LV Kalētu pagasta iedzīvotāju padomes sanāksmē pašvaldības Komunālās pārvaldes strādnieks piekāvis Rucavas un Dunikas apvienības pārvaldes vadītāju

Ar kādiem vārdiem tu nogalini savu iekšējo bērnu?

Kurus vārdus tu lieto, pēc ko paušanas zūd tava spēja atrasties nepārtrauktā dzīves apbrīnas/svinēšanas stāvoklī?

Ja es iemācīšos The Jesus Lizard "Here Comes Dudley" TO disonanto rifu, ko radīja ģitāras dievs Dveins Denīsons. Tuto jaunskungs to nospēlē normāli no 24. sekundes. Ja es to iemācīšos.

Mazliet par padomju kičīgāko, grūvīgāko, no vienas puses tumšāko, no citas - gaišāko mūziku pasaulē. Konkrēti par 2 spēka albumiem (power-albums as in "music too huge to be contained within an album - thus universe"). Biedri, esat klausījušies šos 2 albumus? Ja nē - es nevaru ieteikt. Tas ir absurds ieteikt citu universu. Es pastāstīšu, ka eksistē kas tāds, lai brīvā garā varat eksplorēt, ja ir nepieciešamība pēc kaut kā tik Dziļa un Autentiska, un ar mūsu puses tumšo vibrāciju.

Mans top 10 dzīves albums ir ukraiņu grupas IVANOV DOWN 1991.g. albums "BEST URBAN TECHNICAL NOISES". https://www.youtube.com/watch?v=YT2bzJTHgls

Jēzus Svētā Marija - tā mūzika ir absolūtais DADA. Mūzika it kā balstās tādā post-new-wave postpankā, kas nācis nevis no izlaizītā rietumu andergraunda, bet gan visdziļākajiem padomju džungļiem. Tāpēc katra skaņa, katrs vārds - tas ir kā piemineklis pats sev. Šis albums arī ir vienojošais (līdzi kā Slint un Shellac albumi) starp mani un citiem frīkiem, kas mūsu vidē/apriņķī (Daugavieša, L.Ziemeles, Simanoviča, Uģa (resnā alkāna) viens no dzīves definējošajiem albumiem). Džons Pīls bija uz dirsas, kas izdzirdēja šito. Tā mūzika izklausās vienkārši tā, it kā nedaudz rakstīta uz citas planētas. Un te pēkšņi no 16 minūtes izlec tāda dziesma kā "Glaza (eyes)", kur liriskā tēma ir "nekad, nekad neskaties man acīs, nekad necenties izurbties man cauri ar skatienu". Vienkārši tāds blackened experimental post Victor Coy ;D

Ivanov Down albums ir viens no tiem, kur nav tādu dziesmu, kuras gribas izlaist. KĀ VAR DABŪT TĀDAS TEKSTŪRAS UZ ĢITĀRAS?! Kā var dabūt tādu skaņu!?!? GIMMIE GIMMIE GIMME MORE IN MY VEINS. Vnk paklausieties piedziedājumu dziesmai, kas sākas no 24:24. Vnk vāāāāx, kas tās par tekstūrām?! Kas tā par maģiju, bļe :D :D :D

Otrs ir nesen atklātais Ļetova (ex-Pilsoņu Milcija līderis) Егор и Опизденевшие - Сто лет одиночества (1992) - albuma nosaukums "Simts vientulības gadi" (mājiens uz Markesa leģendāro grāmatu - ja kāds to nav izlasījis, arī tikpat obligāta lasāmviela kā šis albums klausāmviela; es vēl tagad atceros tās tirpas, kas nepameta, izlasot pēdējo lapu. Kaut kā īpaši mīlu literatūru, kur pēdējā lapa, pēdējais rakstītais ir kaut kas tāds, kas tevī iegraužas līdz kaulam, līdz DNS dzīlēm un kaut ko tur pieregulē).

Pilsoņu Milicija (Goroždanskaja Oborona) bija eksperimentālais postpanka/noiserock projekts no Sibīrijas (80tie). Savukārt šis jau ir nobriedis Ļetovs - ar nenormāli potentu balsi, vienkārši super asprātīgām lirikām, nedaudz atblāzmas no folka un estrādes (krievi citādāk nevar), taču pamatā visam tas pats pancīgais draivs un enerģija, kas pavadīja visus viņa iepriekšējos ierakstus. Man šis albums labāk palīdz atklāt krievisko dvēseli, ko man ir grūti brīžiem sagremot tāpat, nedzirdot šādus dižgaru piemērus no viņu skolas. Tas liriskums, tas delivery, tas draivs! Vienkārši kaut kas ļoti silts, intīms un patiess. https://www.youtube.com/watch?v=Xvy0IUwSW4k

verificējiet, ka jūs neesat robots
es bīīīp neesmu bīīīp robots

Kur var dabūt precīzus datus par radinieka pirmo sievu, kuras vārdu vairs neviens neatceras, nerunājot pat par dzimšanas un miršanas gadu. Zināma tikai dzīvesvieta, kur dzīvoja pēc apprecēšanās. Ielūrēju attiecīgās draudzes baznīcas grāmatā, tur nekā tāda nav.
20. gs. divdesmitie gadi.

Upd: ja kādu interesē - 100 g veci dokumenti ir dzimtsarakstu nodaļās un laukos viņi uzdoto jautājumu pēta ļoti entuziastiski, cena 4 līdz 6 eiro.

Rīt eksplorēšu šīs abstraktās arpēdžijas https://www.instagram.com/reel/DbVxw-Suzp4/?igsh=MW5vc2w2MDBtN3Nwdw==

esmu pacilātā garastāvoklī
tāpēc chess.com pēdējās astoņas šaha partijas piļīju ar melnajiem un sicīliešu aizsardzību
episki uzvaru
tur, pohuj, naidorfs, drakons, d6 - viss kaut kā strādā
(nopietni - es pat naidorfa variantu nospēlēju, kuru dziļi sirdī neatbalstu mentalitātes dēļ)

manā līmenī vispār labākā aizsardzības sistēma, šaha punk rock absolūti
nonācu pie secinājuma
ka melnajiem sicīliete faktiski vispār nav teorijā jāpārzin
tur staigājiet ar zirgu, debilizējiet laidni, piļījiet uz īso rokādi, tas viss ir normāli
kamēr baltajiem to visu ļoti, ļoti vajag teorētiski zināt
nokavēji ar f3, viss, uz redzēšanos

Piepeši iedomājos, ka tie cilvēki, kuru manā dzīvē vairs nav, kuri ir izvēlējusies aiziet, fiziski, virtuāli vai emocionāli, patiesībā ir pazaudējuši mani, un tas ir viņu zaudējums. Reāls zaudējums, un viņiem ar to ir jādzīvo.
Es zinu, ka šāda pašpārliecinātība man uznāk ļoti, ļoti reti un tikai uz īsu brīdi. Dīvaina sajūta.

IZMANTO PUTNU BALSIS

IZMANTO PUTNU BALSIS

IZMANTO PUTNU BALSIS

Nav lielāku sūda brāļu par politiķi un vecu mūziķi, kurš joprojām gozējas savas vecās saules gaismā.

Ja es jums pasaku vārdu "anarhs", kādas jums raisās asociācijas?

Bez lūrēšanas gūglēs, čatdžipitijos, klodā vai, pas dies, dīpsīkā, utt utjp.

Kas tas ir?

Kā tas izpaužas?

Vai tas ir labs vai slikts?

Esmu uzsēdies uz Bastro un Rododendra. Viena veca, viena svaiga grupa. Bet abas ir ārpus laika.

mums te pašvaldība ceļ haju par lāceni:

Ja sastopat lāci
Rīgas pašvaldība aicina ievērot šādus drošības ieteikumus:

netuvojieties lācim un nemēģiniet to fotografēt vai filmēt no tuvas distances;

nebarojiet dzīvnieku un nemēģiniet to aizbiedēt;

ja lācis atrodas tuvumā, saglabājiet mieru un lēnām atkāpieties, neskrienot;

neļaujiet bērniem tuvoties dzīvniekam;

turiet suņus pavadā – brīvi skraidošs suns var provocēt lāci;

ja atrodaties automašīnā, neizkāpiet no tās un ļaujiet dzīvniekam netraucēti doties prom;

ja iespējams, brīdiniet citus cilvēkus, kas atrodas apkārtnē;

būtiski neatstāt brīvi pieejamās vietās ēdiena atliekas, atvērtus atkritumu konteinerus u.c., kas var pievilināt lāčus vai citus dzīvniekus.

--------------------------------------

imantā stirnas brīvi staigā
nesen viena stirnu mamma ar bērnu man nostājās blakus autobusa pieturā
reāli padomāju, ka viņas moš uz babītes mežiem grib aizbraukt

a no kurienes lācis - mistika
nekad te nav bijuši

vai jūs kādreiz esat sev vēlējuši sliktu un sevi bremzējuši, lai paliktu vienā līmenī ar cilvēkiem, kurus mīlat?

Ja vēlme kaut kur Sarnātē atstāt auto uz pāris dienām, uz pārgājiena laiku, kur to labāk darīt vai nedarīt?

Ļetova ansamblis - Sākumā bija vārds (1992.g.). Tā ir skaista dziesma. Ļoti patīk ritma sekcijas akcenti un akordu progresija - vienkārša, bet efektīva.

Klausies grupu Rododendrs, nenožēlosi. Pirms 2 mēnešiem izdotais albums ASCENT EFFORT. https://youtu.be/q1LQEofO8dk?is=TXiXPrJn-l9OIDJe