skola mani iedzīs izmisumā. man šķiet man vasarā nav neviena aktuālāka tēma.

/patīkams pārsteigums./

/Man likās, ka iepirkšanās palīdz, bet laikam tik sievišķīga tomēr neesmu.
Vispār man likās, ka palīdz. Bet nekas nepalīdz. tāda fiziski sāpīga sajūtiņa pa vidu un pa kreisi./

/es nevarēju tā kā bija. viņš nevarēja citādāk./

Dažreiz vnk netieku galā ar savu/viņa komunikāciju. Laikam redzu viņā mazliet sevi. Un tas traucē

Mazliet pastrādāt man nāk tikai par labu.

pavadīta 5-diena interesantās noskaņās un smiekliem pilnā virtuvē.
ja vien viss būtu bijis tik jauki. bet visu nevar gribēt. visi esam tikai cilvēki.

pat ja viss nokārtoties. Kā tas noteikti būs. Mana attieksme pret skolu un izglītību būs neatgriezeniski mainījusies.

Un tajā brīdī man likās, ka sagrūst visa mana mazā pasaule. Viss kas jau bijis un vēl jo vairāk tas, kas varētu būt paskrēja gar acīm kā veca filma. Nekad dzīvē man nav bijis tik ļoti bail un tik ļoti žēl. var būt tikai to vienu. Nu jau sāku ticēt,ka viss tomēr nav zudis un vienmēr var vēl ko glābt. tāda lūk, jums, izglītība.

ir lietas,kuras es šeit nekad nesapratīšu.
piemēram, kā var dzert šņabi ar svaigi spiestu sulu. vakar dzēru ga ar meloņu,gan aveņu... bet neko tik pretīgu nebiju dzērusi.

Šonakt redzēju savādi draudīgu sapni.
Es lauku ballītē.. ir diena, visi tikai ierodas. un tur ir visi.. šķiet visi cilvēki,kurus kaut kādā veidā reiz esmu pazinus un redzējusi.. sākot ar teātra meitenēm, beidzot ar visās ballītēs manītajām sejām. Esmu ģerbusies ļoti oficiāli. baltā blūzē,kas varētu būt raksturīga 18. gadsimtam.. ar melnu sarafānu.. kas stiepjas līdz zemei un svārku daļā ir stīpots.. ar draugiem pārrunāju kā vēlos mājās un ka mani tur gaida. Pēc brīža mēģinu noķert Gēcis,kurš (bez matiem) no manis bēg.. it kā ķircinādāms, it kā baidīdams.
Ieskrienu lielā, tukšā zālē.. ar nelielu skatuvi. tur sastopu skolas pārstāvi (nekad neredzētu skolotāju),kas man saka,ka iespējams, mani metīs laukā no skolas... esot gan iespēja, iesaistīties kādā skolas pulciņā... Uz ko Es gan nepadomājot māju ar galvu un saku,ka varu jeb ko darīt,lai celtu skolas godu, bet vislabāk māku dejot..(patiesībā neko citu neprotu). Skolotāja saka,ka tas...der. viņa gan nerunājot par kaut kādām tur tautas dejām,bet gan par ko īstu. es samulstu. viņa ieslēdz mūziku un saka: rādi ko māki! es paceļu savu milzīgo kleitu.. un ieraugu,ka zeķubikses ļoti neglīti sašļukušas kurpēs,kas ir rozā lakādas laiviņas.. mazliet neveikli dejojot es pamostos.

beigu beigās nauda vienmēr ir galvenais.
Un naudas vienmēr ir par maz.

Katrā situācijā ir savi mīnusi. Lai cik skaisti un burvīgi te nebūtu... šāda tipa ciemati un pilsētas nav ilgtermiņam. Divu dienu laikā iestājas rutīna un bēdīgi domājot par tiem, kas te dzīvo jau gadu vai divus. It sevišķi ziemā.
Man viss viegli. atbraucu, patusēju, psauļojos, braucu mājās. Bet te ir cilvēki,kas rozā brillēs visu savu dzīvi pārdevuši,lai te dzīvotu.. un atpakaļ ceļa nav.
var būt vienkārši jāiet gulēt.

Pēc vakardienas mazās ciemošanās blakus ciematā, šodien nepiedodami (piedodami) ilgi nogulēju. Kā parasti diētiskās augļu brokastis un uz pludmali. Pavisam nejauši atradām fantastisku vietu. Pilsētas pludmale ir lejā starp diviem klinšu ielokiem un aiz viena no viņiem pa ūdeni lienot atradām mazu, mazu pludmalīte, kur nav ne vienas dzīvas dvēseles un tikko atkāpies ūdens. Jauki iekārtojāmies un pavadījām tur visu dienu. Šodien pirmo reizi nodarbojos ar body bordingu. Nu jā.. protams, aizrāva nemanot. Pats tas process... gaidīt vilni jau vien ir vilinoši un interesanti.. nemaz nerunājot par brīdi uz dēļa... kaut kā pēc pāris mēģinājumiem arī sanāca. tagad gan saguriens nežēlīgs. pusdienot.

Pasaules mala izklausās tik pat iespaidīgi un vareni cik izskatās. Grūti aprakstīt to sajūtu, redzot zemi tik atklātā veidā pāršķeltu... šķiet Amerikai varu pamāt ar roku. Mazs ciematiņš, kas būtībā pilda vecāķu funkciju. Viena baznīca, viens bērnudārzs, ielas uz roku pirkstiem saskaitāmas.
Šodien mazliet sala. te augšā uz klints pa taisno no Atlantijas okeāna pierē duras vējš, bet nokāpjot lejā pie okeāna, gluži pretēji, karstums neaprakstāms. Nu protams, pirmo reiz sabijos un tik' ar otro iemetos okeānā. Ūdenī it kā +18, bet tā varenība un viļņi atņem vēl dažus grādus un padara ūdeni stindzinošu.
grūti pierast. pirmā grāmata jau pusē. Bet es vēl neesmu šeit.