Šonakt redzēju savādi draudīgu sapni.
Es lauku ballītē.. ir diena, visi tikai ierodas. un tur ir visi.. šķiet visi cilvēki,kurus kaut kādā veidā reiz esmu pazinus un redzējusi.. sākot ar teātra meitenēm, beidzot ar visās ballītēs manītajām sejām. Esmu ģerbusies ļoti oficiāli. baltā blūzē,kas varētu būt raksturīga 18. gadsimtam.. ar melnu sarafānu.. kas stiepjas līdz zemei un svārku daļā ir stīpots.. ar draugiem pārrunāju kā vēlos mājās un ka mani tur gaida. Pēc brīža mēģinu noķert Gēcis,kurš (bez matiem) no manis bēg.. it kā ķircinādāms, it kā baidīdams.
Ieskrienu lielā, tukšā zālē.. ar nelielu skatuvi. tur sastopu skolas pārstāvi (nekad neredzētu skolotāju),kas man saka,ka iespējams, mani metīs laukā no skolas... esot gan iespēja, iesaistīties kādā skolas pulciņā... Uz ko Es gan nepadomājot māju ar galvu un saku,ka varu jeb ko darīt,lai celtu skolas godu, bet vislabāk māku dejot..(patiesībā neko citu neprotu). Skolotāja saka,ka tas...der. viņa gan nerunājot par kaut kādām tur tautas dejām,bet gan par ko īstu. es samulstu. viņa ieslēdz mūziku un saka: rādi ko māki! es paceļu savu milzīgo kleitu.. un ieraugu,ka zeķubikses ļoti neglīti sašļukušas kurpēs,kas ir rozā lakādas laiviņas.. mazliet neveikli dejojot es pamostos.