Pasaules mala izklausās tik pat iespaidīgi un vareni cik izskatās. Grūti aprakstīt to sajūtu, redzot zemi tik atklātā veidā pāršķeltu... šķiet Amerikai varu pamāt ar roku. Mazs ciematiņš, kas būtībā pilda vecāķu funkciju. Viena baznīca, viens bērnudārzs, ielas uz roku pirkstiem saskaitāmas.
Šodien mazliet sala. te augšā uz klints pa taisno no Atlantijas okeāna pierē duras vējš, bet nokāpjot lejā pie okeāna, gluži pretēji, karstums neaprakstāms. Nu protams, pirmo reiz sabijos un tik' ar otro iemetos okeānā. Ūdenī it kā +18, bet tā varenība un viļņi atņem vēl dažus grādus un padara ūdeni stindzinošu.
grūti pierast. pirmā grāmata jau pusē. Bet es vēl neesmu šeit.