6-dien pret rītu jau būšu pasaules malā. ak kungs, kā man trūkst zvilnēšana okeāna krastā ar labu grāmatu. yē

viss nostājas savās vietās.
viss vienkāršais ir ģeniāls.

Diez gan muļkīga sajūta. It kā nekā netrūkst, it kā visu varu. Bet jo lielākas iespējas, jo lielākas iegribas.
Jo vairāk gribu>jo vairāk jāstrādā>jo vairāk jāstrādā>jo mazāk laika>jo mazāk laika>jo mazāka jēga no nopelnītās naudas.
Tā arī tagad. brālis mani gaida Portugālē jau no marta.
Visu laiku nebija nauda.
Tagad,kad ir nauda.
Nav laika.
Kad būs laiks, naudas akal jau nebūs.
stulbi.

Kurš idiots izdomāja matemātikas eksāmenu man ielikt 26.jūnijā????!!!
.
.
.
visādi citādi atpakaļ pie saprāta.

Un tā mēs vienmēr sagaidam kopā. Es un Jasmīni.
.
.
Pēc minūtēm skriešu vērt vaļā paciņas kā mazs bērns.
tās 18 rozes gan ļoti nopietni liecina,ka bērns paliks dziļi iekšā. pārējais būs pieaugušais. (:

uz vienas rokas x uz otras y. viņi nekad netiekas

negribu dzimšanas dienu.

*Tās pašas pieturas, bet citas mājas. Tie paši koki, bet uzplaukuši pumpuri.*

*jaunākās ziņas
kāds kādam dzīvību izglābis,
kāds tīši atņēmis
un raudājis prieka asaras
un saullēktā lūdzis
vēl tūkstoš tādas vasaras*

*un no ģenētiski uzlabotas dvēseles ir palikušas tikai saplēsta papīra strēmeles*

Kuru katru dienu vai nedēļu pienāks tas brīdis, kad braukšu ar ūdens slēpēm. Like it our not.
Lai pārvarētu bailes ir jāatgriežas.
Man pat nav it kā bail.
it kā.

Kad biju maziņa pirms dzimšanas dienas pie istabas durvīm liku dāvanu sarakstu ar vēlamajām lietām. Tad man tas šķita pašsaprotami, ka līdzcilvēkiem ir jāpasaka priekšā. Tā es vienmēr dabūju to,ko vēlējos.
.
.
Vakar mamma teica,lai pielieku pie durvīm sarakstu, nu kā bērnībā.. jo dažiem neesot skaidrs, ko dāvināt un tā.
Nezinu vai tas ir vecums vai kā.. bet tagad man tas šķiet tik dumji. Es kaut kā samulsu. Kur tad pārsteigums? Kur gaidīšanas prieks? Pie tam tā īsti nezinu, ko tagad vēlos.. Kas man trūkst.. nu un pat ja zinu, tad tie nav krāsainie krītiņi vai matu gumijas, bet kaut kas krietni lielāks.
.
fui. nekāda saraksta.

Dienu sāku ar dienas plānošanu, cilvēku apzvanīšanu un darbu saraksta radīšanu.
Pirmdiena kā pieaugušajam. Bet Es jau nemaz neesmu pieaugušais.
Un galu galā ir vasara.
[nopūšos]

Tagad tā mazliet savādi, skumji, dziļi nopūsties un nolikt otas. Zinu, neviens man vairs neliks skatīt pasauli tik krāsainu.
Tā jau tāda pieraduma lieta... var būt nepatīk. var būt grūti... bet tā pierasts, ka nezini kā var bez.
būtībā. viss.
Un ko Es tagad darīšu?!

Ja varētu izliktu visu kā uz delnas.
tikai rokas pārāk melnas.