Kad biju maziņa pirms dzimšanas dienas pie istabas durvīm liku dāvanu sarakstu ar vēlamajām lietām. Tad man tas šķita pašsaprotami, ka līdzcilvēkiem ir jāpasaka priekšā. Tā es vienmēr dabūju to,ko vēlējos.
.
.
Vakar mamma teica,lai pielieku pie durvīm sarakstu, nu kā bērnībā.. jo dažiem neesot skaidrs, ko dāvināt un tā.
Nezinu vai tas ir vecums vai kā.. bet tagad man tas šķiet tik dumji. Es kaut kā samulsu. Kur tad pārsteigums? Kur gaidīšanas prieks? Pie tam tā īsti nezinu, ko tagad vēlos.. Kas man trūkst.. nu un pat ja zinu, tad tie nav krāsainie krītiņi vai matu gumijas, bet kaut kas krietni lielāks.
.
fui. nekāda saraksta.