Cilveeki negrib buut vientulji, pat tad, ja sauc sevi par vientuljniekiem. Pat, ja Tu zini, ka piedzimsti viens un nomirsti viens, Tu negribi buut viens. Ejot pa ielu, Tu esi viens un Tu to apzinies, taapeec klusiibaa ceri aatraak sasniegt konkreetu galameerkji, lai tur kaut kur nebuutu viens. Buut vienam labraat, noziimee buut vienam arii tad, kad vari izveeleeties nebuut viens. Bet ja izveeli izdariit nav Tavaa zinjaa, Tu kluusti bezpaliidziigs.. Tu saac sevi saukt par vienpati vai izmet kaadu no taam fraazeem "man patiik buut vienam" , bet uzdod sev sho jautaajumu, kad seedi viens 3.tramvajaa, saule ir pieleejusi maskackas ielas silti dzeltenas un Tev taa gribas pateikt: Paskaties, cik..! Un ja nav kam pateikt, nav jau ar ko daliities un daloties ar Sevi kaads vienmeer buus apdaliits.


Ir dienas, kad Tu mani neredzi.

Vakar mana māmiņa paziņoja, ka Es bērnībā esot bijusi atkarīga no Sviesta Cibas. nu tad par godu tam viens ieraksts!


Tā pa īstam Es domāju, tad kad Esmu vienu. Tad kad skan klusa mūzika kaut kur tālu, Es dzirdu kā Es elpoju un kā zīmulis švirkst pa papīra lapu. Man pašai šķiet, ka Es kaut ko nozīmīgu daru, bet Es attopos domājot. Nav svarīgi ko Es izdomāju, jaunu pasaules kārtību, Sevi vai citas patiesības, svarīgi ir tas, ka tajā brīdī man gribas ar kādu dalīties. Nu ir tādi cilvēki, kuriem pēc dabas gribās dalīties ar visu. Un tad Es saprotu, ka Es tā īsti nevienam neuzticos. Tas nav tik dramatiski cik skan un ir atnācis pie manis pēdējo gadu laikā, bet tā ir. (Man ir tuvi cilvēki, man ir pat tuvas meitenes,kam uzticos gandrīz,gandrīz par visu...bet..bet nu nesanāk jau vienmēr un par visu.)
Es varu visiem pastāstīt ko Es ēdu vakar vai kā toreiz notika tas smieklīgais atgadījums, bet tādas īstās patiesības Es nevienam nevaru pastāstīt.. var būt tapēc, ka nav tajā brīdī kam, var būt tāpēc, ka negribās jau nevienam uzplīties ar savām drazām... var būt tapēc, ka nākamajā dienā tas šķiet mazsvarīgi... var būt visādi.
BET kas ir komiskākais, ka šīs lietas, šos mazos atklājumus, kurus bail kādam stāstīt, ir tik viegli izstāstīt svešiniekam!Kādā jaukā mājas ballītē, trolejbusā klusi,klusi.. patiesība jebkur! Un ne jau vienmēr tie ir nieki, visbiežāk tās ir tādas lielas lietas, kas nāk no iekšām laukā... un Es to visu pa-pusei pazīstamam pusim! Vai meitenei. vienalga.
Un tad paliek tā viegli, ka tā doma ir palaista gaisā un var būt aizies vēl kādam. Vai citu reizi atnāks atpakaļ un liksies- ai, ko tad Es toreiz...
Bet galvenais ir tā uzticēšanās. Tā sajūta, ka Tu kādam interesē. Ka Tu kādam interesē pa īsto. Un ka kādam nekad Tavas drazas nebūs drazas. Un Es ticu ka kādam tā ir. Visu laiku. Un viņš pat nezina cik laimīgs patiesībā ir.

9 mēnešus nebiju šeit runājusi pati ar Sevi. gandrīz grūtniecības periods.

Man vienmēr ir licies, ka nav nekā svarīgāka par savstarpējām attiecībām. Gan pusim ar meitenei, gan brālim ar māsu, principā visiem ar visiem. Un mums katram pašam ir kaut kāds priekšstats par to, kā būtu pareizi šīs attiecības veidot. Tikai nez kapēc vienā brīdī Tu attopies, ka pareizi vai ne pareizi, veido vai neveido.. visam pāri ir kaut kāda pašplūsma, kaut kāda loģiska notikumu secība, kuru Tu nevari ietekmēt. Analizē citus cilvēkus vai neanalizē, pieņem vai nepieņem viss notiek tā, kā tam ir jānotiek.. un kad to saprot paliek tik viegli. Jo uz visu pasauli apvainoties nevar un pareizi izdarīt vienmēr arī nevar. Pie tam pieņemot pareizu izvēli vai pareizu soli, vienmēr pēc tam rodas jautājumi cik pareizs šis lēmums bija?! Un kurš ir teicis, ka tas bija pareizi. Tātad galu galā sanāk, ka nav nemaz viena pareiza ceļa. Dažareiz vajag domāt ar galvu, dažreiz ar sirdi, bet dažreiz nevajag domāt vispār un nevis tāpēc, ka tā būtu vieglāk, bet tāpēc, ka cilvēkiem ir neremdināma vēlme iejaukties notikumu gaitā, visu pagriezt pa savam un piegriezt pēc savām piegrieznēm.
Rīga ir maza pilsēta, mēs vienmēr šeit sastapsim gan vēlamo, gan nevēlamo. Mēs visi esam saistīti. visi krustu šķērsu pazīstami, tuvāki, tālāki. Visi viens par otru kaut ko zinām un tajā pašā laikā nezinām. Ja savilktu līknes un sazīmētu grafikus mēs visi būtu ar visiem gulējuši. (protams, vairāk vai mazāk savā vecuma kategorijā un savā sociālajā slānī, bet vienalga- gulējuši.) Mēs nekad nezināsim vai tas cilvēks, kas pasniedz brokastis gultā nav saistīts ar mani caur citām līknēm, caur citiem cilvēkiem un citām situācijām.
Šodien es esmu novecojusi domās par 2 gadiem, toties beidzot zinu ko Es gribu, kā Es gribu un kā to sasniegt.
Un skaistām, gaišām lietām Es ticu tā pat.

Pavasaris iestājās ļoti gaidot.
Tad kāpēc Pavasaris līst?

Tagad Es gribētu savā virtuvē jauku draudzeni un vismaz divas pudeles vīna, bet man ir tikai skumjas, cigaretes(lai gan vairs nepīpēju) un šādi tādi neesoša dzīvokļa plāni neesošai ģimenei, kuras galva (manis izdomāts vīrietis) ir mikrobiologs. sūdīgi

Pilnīgs tukšums un klusums.

.

man šķiet, tā ir tikai augstu kalnos un man te tagad.

Es te iegriežos tikai tad, kad man riktīgi sāp sirsniņa un tikai tad,kad tas ir vīrieša dēļ. superr. un bravo.

Man parasti ļoti nepatīk būt vienai. Mājās, uz ielas, veikalā, jeb kur.
Nu jau divas dienas esmu viena mājās. Atvedu no mammas savas parastās grāmatas. Neparastajām pietrūka spēciņi- tās traki smagas. Nu lūk, izkrāmēju jaunajā plauktā grāmatas, pagrauzu mandarīnus, parunāju ar sevi un ir tīri jauki. Es tikai ceru,ka rīt nebūšu te viena, vēl viena diena būtu par daudz.

Tik sen nebiju bijusi cibā, ka sākumā netiku iekšā. meklēju pati sevi meklētājā. smieklīgi.

Un īstenībā man ļoti patīk, tas ko Es daru.
Iespējams, tas ir tikai mirklis vājuma, bet ja pāris dienas pirms skates patīk, tad tā ir ļoooti laba ziņa!

Tā sanāca, tā iegadījās un tas veiksmīgi aizmirsās. Un pēkšņi tas atgriežas! tā ir ar tām pagātnes kļūdām? nē. gadījumiem. nē. arī. nē.

Man šodien ir tik skumīgi cik skumīgi sen nav bijis. Tāds liels atmosfēras caurums krūšu rajonā, tā parasti saka drāmās salauzto siržu īpašnieki. Man nav salauzta sirds, bet ir plaisiņa. Un negribas ne kliegt, ne raudāt, ne sisties, gribās paklusēt. Un ļoti gribās pasēdēt vienai mājās 5-dienas vakarā ar izslēgtu mobiļņiku. Es tomēr vēl jo projām esmu jūtīga un uztveru lietas saasināti, man šķita, ka šī kaite uzveikta. Bet tas ir tad, ja attaisno citus, tad es esmu jūtīgi un vainīga. Bet ja neattaisno, tad vainīgi esam mēs visi. Mazliet ciest ir skaisti un to es šovakar daru. Bet es neizdomāju klāt un nevainoju ne vienu. es esmu. un man ir. un tā gadās.
un izrādās, ka vārīti kartupeļi ar sēņu mērci ahujenna ārstē skumjas!
Un rīt man ir svētki, kurus negribās.
Bail, ka nebūs skaisti un nebūs ar sirdi.

veselu mūžību neesmu neko šeit rakstījusi. Tajā varētu vainot vidējā normālā studenta depresiju un paniku, jo tūliņ, tūliņ visam ir jābūt un visam ir jāsanāk un visam ir jābeidzās! Bet patiesībā tās ir muļķības. Un vēl muļķīgāk, ka es katru dienu par to domāju. Katru dienu plānoju kas jāizdara, tad pārdzīvoju,ka kaut ko neizdaru, tad atkal pārplānoju un tad nevaru aizmigt un tad man ir slikti. Un ja man ir slikti es dzeru zāles un guļu visu dienu. Un tad atkal ir slikti, jo visu dienu esmu nogulējusi un neko neesmu izdarījusi. un tā visu laiku.

Bet šodien ir citādi. No rīta pamodos brāļa mājās ar to pašu slikto sajūtu, dedzināšanu kunģī un nelabumu, kā katru rītu, nolēmu iegādāties zāles un braukt mājās gulēt. Tā laikam bija mana pēdējo dienu labākā doma, jo kad šodien pamodos 14:00 jutos kā no jauna piedzimusi un stundas laikā uzzīmēju vienu mājās darbu, ko atliku un atliku. Tagad ir mērķis tādā garā turpināt un vakaru pavadīt beidzot bez sirdsapziņas mokām un nelabuma. aptuveni 23:00 es vēlos skaisti un viegli aizmgit kā bērnībā. ha

Ir tādi cilvēki, kas jau pēc skata vien man liekas galīgākie idioti. Ģērbjas ne tā, izskatās ne tā un vēl uzvedās ne tā. aptuveni piecu minūšu laikā Es konstatēju, ka šie cilvēki ir kaitinoši, neiecietīgi, neko nav sasnieguši vai pat nekad nesasniegs. Un kas ir pats trakākais, pirmajā brīdī man pašai šķiet, ka mans lēmums ir absolūti loģisks un pareizs. (parasti tā arī ir). Bet pēc kāda laika pārņēm tāda nelāga sevis šaustīšana.. nu no sērijas, kas Es tāda esmu, lai tā spriestu un tā dalītu cilvēkus. Bet Es esmu cilvēks un tas ir cilvēcīgi.
Vēl es esmu viena pati un dzeru sirdu no litrīgās pudeles. super. haa.