Vakar mana māmiņa paziņoja, ka Es bērnībā esot bijusi atkarīga no Sviesta Cibas. nu tad par godu tam viens ieraksts!


Tā pa īstam Es domāju, tad kad Esmu vienu. Tad kad skan klusa mūzika kaut kur tālu, Es dzirdu kā Es elpoju un kā zīmulis švirkst pa papīra lapu. Man pašai šķiet, ka Es kaut ko nozīmīgu daru, bet Es attopos domājot. Nav svarīgi ko Es izdomāju, jaunu pasaules kārtību, Sevi vai citas patiesības, svarīgi ir tas, ka tajā brīdī man gribas ar kādu dalīties. Nu ir tādi cilvēki, kuriem pēc dabas gribās dalīties ar visu. Un tad Es saprotu, ka Es tā īsti nevienam neuzticos. Tas nav tik dramatiski cik skan un ir atnācis pie manis pēdējo gadu laikā, bet tā ir. (Man ir tuvi cilvēki, man ir pat tuvas meitenes,kam uzticos gandrīz,gandrīz par visu...bet..bet nu nesanāk jau vienmēr un par visu.)
Es varu visiem pastāstīt ko Es ēdu vakar vai kā toreiz notika tas smieklīgais atgadījums, bet tādas īstās patiesības Es nevienam nevaru pastāstīt.. var būt tapēc, ka nav tajā brīdī kam, var būt tāpēc, ka negribās jau nevienam uzplīties ar savām drazām... var būt tapēc, ka nākamajā dienā tas šķiet mazsvarīgi... var būt visādi.
BET kas ir komiskākais, ka šīs lietas, šos mazos atklājumus, kurus bail kādam stāstīt, ir tik viegli izstāstīt svešiniekam!Kādā jaukā mājas ballītē, trolejbusā klusi,klusi.. patiesība jebkur! Un ne jau vienmēr tie ir nieki, visbiežāk tās ir tādas lielas lietas, kas nāk no iekšām laukā... un Es to visu pa-pusei pazīstamam pusim! Vai meitenei. vienalga.
Un tad paliek tā viegli, ka tā doma ir palaista gaisā un var būt aizies vēl kādam. Vai citu reizi atnāks atpakaļ un liksies- ai, ko tad Es toreiz...
Bet galvenais ir tā uzticēšanās. Tā sajūta, ka Tu kādam interesē. Ka Tu kādam interesē pa īsto. Un ka kādam nekad Tavas drazas nebūs drazas. Un Es ticu ka kādam tā ir. Visu laiku. Un viņš pat nezina cik laimīgs patiesībā ir.