veselu mūžību neesmu neko šeit rakstījusi. Tajā varētu vainot vidējā normālā studenta depresiju un paniku, jo tūliņ, tūliņ visam ir jābūt un visam ir jāsanāk un visam ir jābeidzās! Bet patiesībā tās ir muļķības. Un vēl muļķīgāk, ka es katru dienu par to domāju. Katru dienu plānoju kas jāizdara, tad pārdzīvoju,ka kaut ko neizdaru, tad atkal pārplānoju un tad nevaru aizmigt un tad man ir slikti. Un ja man ir slikti es dzeru zāles un guļu visu dienu. Un tad atkal ir slikti, jo visu dienu esmu nogulējusi un neko neesmu izdarījusi. un tā visu laiku.

Bet šodien ir citādi. No rīta pamodos brāļa mājās ar to pašu slikto sajūtu, dedzināšanu kunģī un nelabumu, kā katru rītu, nolēmu iegādāties zāles un braukt mājās gulēt. Tā laikam bija mana pēdējo dienu labākā doma, jo kad šodien pamodos 14:00 jutos kā no jauna piedzimusi un stundas laikā uzzīmēju vienu mājās darbu, ko atliku un atliku. Tagad ir mērķis tādā garā turpināt un vakaru pavadīt beidzot bez sirdsapziņas mokām un nelabuma. aptuveni 23:00 es vēlos skaisti un viegli aizmgit kā bērnībā. ha