Man vienmēr ir licies, ka nav nekā svarīgāka par savstarpējām attiecībām. Gan pusim ar meitenei, gan brālim ar māsu, principā visiem ar visiem. Un mums katram pašam ir kaut kāds priekšstats par to, kā būtu pareizi šīs attiecības veidot. Tikai nez kapēc vienā brīdī Tu attopies, ka pareizi vai ne pareizi, veido vai neveido.. visam pāri ir kaut kāda pašplūsma, kaut kāda loģiska notikumu secība, kuru Tu nevari ietekmēt. Analizē citus cilvēkus vai neanalizē, pieņem vai nepieņem viss notiek tā, kā tam ir jānotiek.. un kad to saprot paliek tik viegli. Jo uz visu pasauli apvainoties nevar un pareizi izdarīt vienmēr arī nevar. Pie tam pieņemot pareizu izvēli vai pareizu soli, vienmēr pēc tam rodas jautājumi cik pareizs šis lēmums bija?! Un kurš ir teicis, ka tas bija pareizi. Tātad galu galā sanāk, ka nav nemaz viena pareiza ceļa. Dažareiz vajag domāt ar galvu, dažreiz ar sirdi, bet dažreiz nevajag domāt vispār un nevis tāpēc, ka tā būtu vieglāk, bet tāpēc, ka cilvēkiem ir neremdināma vēlme iejaukties notikumu gaitā, visu pagriezt pa savam un piegriezt pēc savām piegrieznēm.
Rīga ir maza pilsēta, mēs vienmēr šeit sastapsim gan vēlamo, gan nevēlamo. Mēs visi esam saistīti. visi krustu šķērsu pazīstami, tuvāki, tālāki. Visi viens par otru kaut ko zinām un tajā pašā laikā nezinām. Ja savilktu līknes un sazīmētu grafikus mēs visi būtu ar visiem gulējuši. (protams, vairāk vai mazāk savā vecuma kategorijā un savā sociālajā slānī, bet vienalga- gulējuši.) Mēs nekad nezināsim vai tas cilvēks, kas pasniedz brokastis gultā nav saistīts ar mani caur citām līknēm, caur citiem cilvēkiem un citām situācijām.
Šodien es esmu novecojusi domās par 2 gadiem, toties beidzot zinu ko Es gribu, kā Es gribu un kā to sasniegt.
Un skaistām, gaišām lietām Es ticu tā pat.