Vakardien notika darba pārvākšanās uz jaunajām telpām. Viss pa smuko un man jau gribas iet atpakaļ strādāt;). Laikam zināmā mērā esmu darbaholiķe, jo ir apnicis jau mājās sēdēt. Bet telpas - nu kā jau viss jauns un svaigs. Vēl labums tāds, ka manām meitenēm ir kabineti ar logiem. Mīnuss - esam sadalīti pa diviem stāviem, tā ka kolektīvs pamazām sašķelsies. Bet tā - būt patiesībā gatava kaut rīt atkal iejūgties darbā, jo darba apstākļi ir nesalīdzināmi labāki kā tad, kad gāju prom.

ņemam - 1 kg biezpiens ar rozīnēm (pērku gatavo, jo tā sanāk lētāk)
1 bundža iebiezinātā piena
1 paciņa mazā saldā krējuma (nedaudz uzputots)
sasmalcināta marmelāde
šo visu sajaucam kopā un pievienojam želatīnu (parasti lieku vienu paciņu uz šito daudzumu) un tad nu kārtojam (vajag kopumā 4-5 paciņas cepumu). Cepumi-biezpienmasa-cepumi-gardā zapte-cepumi-biezpienmasa + virsas dekors.
 Ja paliek pāri cepumi, tad tos var likt vēl uz pēdējās biezpienmasas kārtas, ja vēl ir ko no bļodas izkasīt - vēl bikucīti tiem pa virsu biezpienmasu. Improvizējam:)
( un beigās iznāk lūk kas!:) )

Bijām aizgājuši šodien iemēģināt jaunāko Siguldas restorānu (kā šis iestādījums sevi dēvē). Vieta - tirdzniecības centrs Šokolāde, restorāna nosaukums - Sono. Itkā vieta jau skaitās kruta - vienīgā vieta Sigī, kur dod austrumu virtuvi. Cenas - otrie ēdieni ap 5-8 ls, bet šo to no nūdelēm var atrast arī par 3,50 Ls. Interjers jau smuks, šoseju var vērot no 3 līmeņiem.
Un tagad par pašu galveno:) Cienītais pasūta ņammu un vēl speciāli pārjautā, vai tur nav sēņu, bet ko jūs domājat? Atnesa ēdienu un oficiante tik nosaka, ka šoreiz pavārs esot eksperimentējis un pievienojis ēdienam sēnes;) Žēl, ka cienīts negribēja kasīties - varētu pieprasīt, lai taisa par jaunu vai arī lai samazina rēķina summu. Personāls pat nepratās piedāvāt kā kompensēt šo nepatīkamo starpgadījumu.

Otrs moments, kas mani biki kretinēja - oficiantes (ne tā, kas mūsu galdiņu apkalpoja) staigāšana lēnā gaitā gar mums. Saprotu, sēdējām tā teikt vidusdaļā, jo bijām ar ratiem, bet nu jopcik - apej apkārt klientiem, nevis visu laiku špacierē gar mums. Ej tur, kur neviens nesēž;)

Kopumā ņemot nācām pie secinājuma, ka izmēģināts ir, bet, lai turpmāk tur ietu, nav tā vērts. Cena un kvalitāte neštimmē kopā:)

Pirmo reizi pa visu šito laiku ir tā, ka nesaproti, kā gingim palīdzēt. Tagad visi gudrīši varētu padalīties, kā sīkuci nolikt čučēt bez skandāla un jandāliņa. Šovakar tiek atzīta tikai ucināšana un bučināšana pa rokām. Kas sekos tālāk - atkal daži labi laikam būs komā no rīta:)

Precīzi gads ir apkārt, kad dzīve sagriezās ar kājām gaisā!:) Ir gājis visādi, bet visā visumā varu tikai priecāties un līksmot par to, ka kāds ir no mākoņmalas uzvaktējis mūs.
Šie Jāņi, savukārt, ieies manā vēsturē ar pirmo reizi, kad mazums tiks atstāts maniem senčiem. Jācer, ka viņš šodien nebūs tik kreņķīgs kā vakardien un viss būs čikieniekā. Lielākās problēmas jau parasti ir man nevis mazumam ar to palikšanu:)

Nezinu kā jūs citi, bet mums jau māja smaržo pēc Jāņiem - kūkas, šašļiks, pīrāgi, jāņu siers un jāņu zāles. Protams, arī užastnieks no piena kambariem ir atnests;)

Naivi, bet gribu pajautāt arī jums - draugiem un draugu draugiem:)
Dikti gribu nopirkt Broces zīmējumu un aprakstu grāmatas. Ja nu zināt un manāt kur tās var dabūt, vai arī paši labprāt širtos no šīm grāmatām, tad es labprāt tās nopirktu:)

Brīvdienās bijām Rīgas ZOO! Nebiju tur bijusi kādus 3-4 gadus. Esmu priecīga par to, ka bērns manī nav nekur pazudis. Jau gaidot sestdienu, visu laiku dīdījos, jo gribējās dikti redzēt žirafes, kā arī tapīrus (kurus cītīgi dēvēju par topinambūriem:)), kā arī visus citus zvēriņus;)
Pastaigājot pa Zoo, sapratu, kāda nākotne mani gaidi tuvākos gadus - skrienoši, kliedzoši, niķīgi-stiķīgi, noguruši un hiperaktīvi zelta jaunatnes izgājieni:) Bet jebkurā gadījumā man vismaz sagādā prieku tas, ka ir mums jaukas vietas, kur var staigāt un atpūsties arī ar šādiem špicbukiem.

Vēl tikai atliek dabūt beidzot auto un tad arī reizi pa reizei ir jāaizved arī vecāki uz Zoo, kuri tur nav bijuši jau gadus ašdesmit, kopš mūs maziņus ar brāli tur veda;) Vēl jau sencis būtu arī jāaizved uz auto muzeju. Domāju, ka tas viņam arī patiks.

Mīļais cibas visuvarenais, lūdzu dari tā, lai mūsu jaunā mašīnīte pie mums atceļotu jau šonedēļ! Lūdzu, lūdzu. Mājasdarbu esam izpildījuši - līzinga dokumenti gaida uz parakstīšanu, pases rīt arī būs (visas trīs;)) un arī viss par kasko un octām ir skaidrs. Lūdzu, lūdzu - ļoti gribu savu subārīti šonedēļ, lai 5dien jau varu laist ar beibēm ietusēt;)

Man jau to sen teica, ka zvēri mani mīl, bet šopavasar esmu to pārbaudījusi jau pārpārēm. Sākās viss ar Madonas braucienu, kad tētis žēlojās, ka šie braucot nevienu meža zvēru nav redzējuši pa ceļam. Pa to pašu ceļu braucot, mēs redzējām kādās 2 vietās. Atpakaļceļā, kad vedu senčus ar veco opelīti-traktoriņu, arī bija zvēri - viens veiksmīgi pārskrēja pāri ceļam, bet otru sastapām liktenīgajā vietā, kur to pašu traktoriņu pirms dažiem gadiem nobučoja alnis. Jā, jā - alni arī es pievielināju uz Plesenes, nedaudz aiz Bērzkroga uz Rīgas pusi;)
Dažas dienas atpakaļ, ēdot vakariņas Reiņa trasē, atkal redzējām zvēru. Un nu šodien mēs viņu sajutām:) Par laimi šoreiz brauca fxp, bet es sēdēju tikai blakus. Rezultāts ir šāds:

Tagad kādu laiku bez mašīnas. Man ta kas, bet cienītajam darbi uzreiz savādāk. Redzēs jau ko vēl AAS Ergo teiks un kā mums ies ar remontu. Par laimi arī poliči gadījās sakarīgi. Tagad man ir bail doties uz zvēru dārzu - ka tik tur vēl nesāk visi lēkt laukā no būriem un mesties man virsū.

Ja pēc brīvdienām ir vajadzīgas vēl vienas brīvdienas, lai pagūtu arī atpūsties no atpūtas, tad laiks nav pagājis velti:)
Žēl, protams, par mūsu bāleliņiem kļavu lapu zemē, bet ko padarīs - pretinieki nav tie jaukākie.

Ar katru gadu arvien vairāk novērtēju tās priekšrocības, ko dod privātmāja. Sanāca šīs dienas padzīvot atkal pie senčiem un esmu dikti priecīga - plašums un svaigs gaiss. Protams, ikdienā dzīvojot tur ir arī krietni vairāk darba, bet tas nekas - iziešana savā pagalmā un parullēšanās pa savu zālāju ir tā vērta;)

Tagad atpakaļ dzīvoklī, bet nekas, drīzumā ir jānokārto sencīšiem nets un tad jau varēs atkal visu vasaru vairāk pa māju tusēt:)

Izrādās, mums tagad būs par vienu svinamo dienu vairāk:)
Un nav brīnums, ka puse siguldiešu ir samīlējušies vietējā katoļu mācītāja:) Man arī viņš sāk patikt, ka bez maz vai kādu reizi jāiet uz dievkalpojumu:)

Jaunākie dati liecina, ka mūsu mājās ir 55 cm liela un 5 kg smaga svaru bumba:)

datums, kad ir pilni divi mēneši, kuros esmu mācījusies (un turpinu vēl aizvien to darīt) saprast mazo sprukstiņu:) Reizēm jau liekas, ka kāds naktīs mīļo sprukstiņu iemaina pret niķi-kašķi, bet nekas, arī tas pāriet un sākas no jauna:) Esmu sapratusi, ka tomēr mēs ļoti maz atšķiramies no saviem vecākiem. Tas, kā man vecāki ir iemācījuši dzīvot un uztvert daudzas lietas, pēdējā laikā kļūst arvien pamanāmāks. Agrāk jau zināju, ka esmu tik pat ciniska kā mana māte, bet tagad vēl jo vairāk tas parādās. Padomi no malas un čalis.lv tiek uzklausīti, bet būtībā susurs dabūn visu pēc mana un fxp prāta, bet ne pēc grāmatām:) Kā gribu, tā daru un galvenais, lai es jūtos labi:) Laikam jau es sevi pārāk mīlu, lai upurētos kāda labā, ja tas man sagādā diskomfortu. Tev liekas, ka tā nedrīkst un susurs ir jāmīl un jādara viss, pat pāri maniem spēkiem - nop, ja vien man būs labi, būs labi arī susuram. Nepiekrīti - tava problēma;)
Katrā ziņā - šobrīd info plūsma ir tik liela, ka tā ir jāfiltrē un vēlreiz jāfiltrē, un tad tikai var tikt pielietota.
Nesen ar viesiz spriedām, ka pīpēšana apvieno cilvēkus. Tagad atliek secināt, ka arī  mazie sprukstiņi apvieno. Pat " niknā" kaimiņiene, kas vienmēr stāvēja nomaļus un nerunāja, tagad ir aktīva pļāpātāja :) Tāpat visādi līdz šim nepazīstami  cilvēki nāk aprunāties un dalīties pārdomās par dzīvi, ne vienmēr pat par susurkopību. Vēl jau neesmu sēdējusi kādā centrā lā parciņā. Pagaidām šis novērojums ir radies no vietējā soliņa apmeklēšanas.

Un nobeigumā sev piezīmēšu, ka  beidzot susurs sācis mani arī atzīt par labu esam. Līdz šim tikai  koķetēja un runāja ar  papu, bet  kopš vakardienas es arī esmu izpelnījusies šo godu:) Un mūsējais nav vienīgais, kas šādi izrīkojas. Arī citi mazumi savus koķetos smaidiņus un acs miegšanas dala tētiem, nekā mammām:)

Tad, kad mazums vairs nekoncertē, tad viņš ir pats mīļākais puika pasaulē. Trakākais ir tas, ka dari ko gribi, bet tikt skaidrībā, no kā viņam tā brēkšana gandrīz visas dienas garumā ir, nav iespējams. Par laimi, šodien atbrauca ciemiņi un redzējām cik aktīvs ir 8 mēnešu vecs sīcis, kāds būs mūsējais, kad brauks savā pirmajā ārzemju ceļojumā;) Kā arī priecē tas, ka mūsējais beidzot ir izčučējis vakardienas kreņķi un beidzot ir daudz maz mierīgs. Tagad arī pasaule sāk rādīties nedaudz rožaināka;)

Nekad neticēju, ka arī es nonākšu ebay varā. Tas nu ir noticies un izskatās, ka lielāko daļu preču sākšu tur iepirkt;) Jāsagaida tagad tikai mans kurpju sūtījums, ja būs izdevies, tad arī turpmāk varēs kurpes netā pirkt;)

Šīs lieldienas atcerēšos vēl ilgi! Tādā putenī ideja braukt ciemos uz Rīgu nebija tas prātīgākais. Ja izbraucot vēl bija ok, tad mājās braukt uz 50 km/h un vēl tad ķert adrenalīnu saslīdot, nu nebija patīkami.

Pamazām tiek domāts par mašīnas maiņu. Ideja ir meklēt man kaut ko mazāku, bet tāpat gana ietilpīgu, jo rati arī kaut kur ir jāliek:) Tikai kaut kā tas, kas ir idejas līmenī, ne vienmēr nostrādā. Vakardien bijām mūsu mīļajā Raganas autoplacī un tika noskatīta nu ļoti skaista 2003.gada Mitsubishi Carisma:) Jā, jā! Atkal Mitsu:) Jūs gribat teikt, ka viņa jau nu nav nemaz tik maza:) Protams, bet tas jau man netraucē gribēt, jo nu sirdī dikti iekrita. Par tehniskiem parametriem neprasiet, zinu tikai tik daudz, ka ir garākas siksnas, kur bērna sēdekli ieāķēt un manuālā kārba:) Tagad līdz trešdienai jāgaida, lai zinātu, vai tie, kas viņu pirmie rezervēja, atceļ savu rezervāciju vai nē.

Kaut kā mums ar to mašīnu skatīšanos tā sanāk. Arī esošo pērkot, skatījām un domājām pavisam par citām markām, bet beigās tomēr nopirkām esošo carismu. Tagad atkal tas pats - domā vienu, dara citu:)

Pēdējās dienās beidzot arī es saskāros ar inflācijas smago roku:)
Pirmais jau šoks bija, kad uzzināju, cik man izmaksās jaunās brilles;) Prasības man nav lielas, bet, ja agrāk brilles man izmaksāja aptuveni ls 50-60 ar visiem rāmjiem (jā jā, mācēju tādā summā iekļauties), tad nu vakardien pasūtīju brilles, kuras izmaksāja bez diviem latiem 100-tu.

Otrais smagais šoka moments bija ar OCTU:) Tā ir, kad octu ņem uz gadu un aizmirst par to:) Mana kļūda bija, ka sākum;a skatījos pēc polises Baltā, jo tur kalkulators uzrādīja polises cenu uz 12 mēnešiem 170 ls apmērā. Man až sirmi mati palika, jo pagājušajā gadā polisi pirkām Baltikumā par 49 ls:)Par laimi, aši vien atcerējos vēl dažas citas apdrošināšanas sabiedrības, tad nu skatījos tajās.
Baltikums solīja 96 latus, If 150 ls, Gjensidige aka bijušais Pareks apdrošināšana - 103 ls. Beigās tāpat paņēmu Ergo, kur mums ir kasko, par 114 ls.

Kaut kā tas cēnu kāpums gada laikā vismaz par OCtu ir gana liels priekš manis:(

nemaz nekautrējos, uzprasos, pieņemu un tencinu:)

Lai vai cik dīvaini tas nebūtu, bet šodien biju krutā ekskursijā:) Ceļoju pa Saulkrastu apvedceļu - no Saulkrastiem līdz Salacgrīvai un atpakaļ:) Piestājām arī pie jūras. Un laiciņš arī kā uz pasūtījuma - jūra šalc un saule spīd. Super!!! Diena izdevusies.
Katrā ziņā ceļš ir labs, un pusotra josla rullē, pie nosacījuma, ka šoferīši māk viņu arī izmantot;)
publiskais PALDIES:)

gribu šitādu mašiņu:)
tikai žēl, ka viņai spidometrs ir uz balta fona - nu nepatīk man kautkā, bet katrā ziņā, lai pārvietotos pa pilsētu, domāju, ka ir ok šitāda mazulīte;)

protams, fxp jau grib, lai es parakstos uz 500 fiatu, bet man kaut kā ne visai:) tā kā mani neatbalsta par labu corsiņai (tā reklāma man viņu ar pirmo reizi jau pārdeva:)), tad nu arī mazda nav slikta;)

Tādi lūk pīrāgi.

AAA:) un volvo dīlerim nemaz nav žēl savu mašīnu:) Ja gribat kādu jaunu un smuku volvo palauzt (nu tā brutāli - ar kraksķiem, brakšķiem un visu pārējo:)), laipni gaidīti Mūsa motors centrā uz Skanstes ielas;)