datums, kad ir pilni divi mēneši, kuros esmu mācījusies (un turpinu vēl aizvien to darīt) saprast mazo sprukstiņu:) Reizēm jau liekas, ka kāds naktīs mīļo sprukstiņu iemaina pret niķi-kašķi, bet nekas, arī tas pāriet un sākas no jauna:) Esmu sapratusi, ka tomēr mēs ļoti maz atšķiramies no saviem vecākiem. Tas, kā man vecāki ir iemācījuši dzīvot un uztvert daudzas lietas, pēdējā laikā kļūst arvien pamanāmāks. Agrāk jau zināju, ka esmu tik pat ciniska kā mana māte, bet tagad vēl jo vairāk tas parādās. Padomi no malas un čalis.lv tiek uzklausīti, bet būtībā susurs dabūn visu pēc mana un fxp prāta, bet ne pēc grāmatām:) Kā gribu, tā daru un galvenais, lai es jūtos labi:) Laikam jau es sevi pārāk mīlu, lai upurētos kāda labā, ja tas man sagādā diskomfortu. Tev liekas, ka tā nedrīkst un susurs ir jāmīl un jādara viss, pat pāri maniem spēkiem - nop, ja vien man būs labi, būs labi arī susuram. Nepiekrīti - tava problēma;)
Katrā ziņā - šobrīd info plūsma ir tik liela, ka tā ir jāfiltrē un vēlreiz jāfiltrē, un tad tikai var tikt pielietota.
Nesen ar viesiz spriedām, ka pīpēšana apvieno cilvēkus. Tagad atliek secināt, ka arī  mazie sprukstiņi apvieno. Pat " niknā" kaimiņiene, kas vienmēr stāvēja nomaļus un nerunāja, tagad ir aktīva pļāpātāja :) Tāpat visādi līdz šim nepazīstami  cilvēki nāk aprunāties un dalīties pārdomās par dzīvi, ne vienmēr pat par susurkopību. Vēl jau neesmu sēdējusi kādā centrā lā parciņā. Pagaidām šis novērojums ir radies no vietējā soliņa apmeklēšanas.

Un nobeigumā sev piezīmēšu, ka  beidzot susurs sācis mani arī atzīt par labu esam. Līdz šim tikai  koķetēja un runāja ar  papu, bet  kopš vakardienas es arī esmu izpelnījusies šo godu:) Un mūsējais nav vienīgais, kas šādi izrīkojas. Arī citi mazumi savus koķetos smaidiņus un acs miegšanas dala tētiem, nekā mammām:)