Visiem, kuriem nav slinkums un gribas kādu labu darbu izdarīt, lūdzu aiziet uz Gaiļezera slimnīcu un nodot asinis, ar norādi "Antai Ozoliņai". Gaiļezera slimnīcā donoru centru var sazvanīt pa tel. 67042680, bet viņu darba laiks (gaužām nejēdzīgais) ir darba dienās no 8.00-14.00 (viena diena bija nedaudz savādāk, bet nu tuvu tam.).

To var izdarīt arī Valsts Asinsdonoru centrā, kur ir jālūdz reģistratūrā izsniegt arī lapiņu ar norādi "Antai Ozoliņai, Gaiļezera slimnīca".
Par šo labo darbu jūs saņemsiet ne tikai gandarījumu, ka esat palīdzējuši manai mammai, bet arī valsts noteiktos labumus (brīva diena utt).

Ja tev ir šī lapiņa, ko izsniedz tajos gadījumos, ja nodod asinis ne-Gaiļezerā, tad lūdzu, sazinies ar mani vai fxp. Mums viņas ļoti vajag.

Der jebkuras grupas un rēzusu asinis.

Bet, ja tu nevari būt par donoru, tad domā labas domas;) Domās arī spēks;)

Tikko zvanīja sencis, rīt mammai operācija. Plaušās krājas ūdens, kur tur vēl strutas utt. Bet ar sirdi arī švaki. Un vispār, nu i nafig to aizkuņģa dziedzera iekaisumu, ja viss šitā notiekas. Tagad tik atliek ticēt un cerēt uz to labāko un lūgt gan jūsu visu īkšķus, gan arī cibas dievu pieskatīt manmammu.

7 nedēļas slimnīca
1.5 nedēļa mājas
atkal intensīvie

un par sodu kam? Mož dakters piesauca, teiktdams, ka palaiž uz mājām nedaudz atpūsties?

Šonakt pa seniem laikiem uzdarbojās Brunčegs. Nakts viducī izdomāja, ka šim 2 stundas no vietas vajag tusēt pa rokām. Un pie tam šoreiz bija arī zināmas prasības!!! Nekā savādāk, kā tikai stateniski un obligāti vēl bija jāizpilda noteiktas intensitātes un dziļuma pietupieni. Ehh. Par laimi, no rīta pēc otrās bļaušanas tūres, ļāva bikucīti pagulēt.
Vēl šodien radās pārliecība, ka līdz šim ar dakteriem esmu darījusi pareizi - aizgāju visa iepriekšminētā sakarā tikai uz kādiem 11iem, līdz ar ko dabūju vēl pusstundu rindā sēdēt. Nekas, nākamreiz iešu atkal uz darba laika sākumu.
Tagad gan vālodze ir mierīgi izgulējusies ratos, kamēr braukājām pa pilsētu. Varēs atkal jodelēt.

Ja nu jūs vēl kāds domājat braukt uz Siguldu, tad lūk kartes, kā labāk iebraukt un izbraukt.
Ja zinat jau savu ceļu, tad tālāk nelasiet;)

( Iebraucam un izbraucam )

Labi, ka man šodien bija daudz maz labs garīgais. Diemžēl to dikti centās sabojāt Siguldas izcilākie pasta darboņi.

Situācijas izklāsts:
Eju ka es ar Bruno uz pastu, lai aizsūtītu 3 sīkpakas, pazudušo vietā. Neiedziļinoties sīkumos, iepriekšējie sūtījumi nebija gana "štengri" noformēti, līdz ar to kāds pasta darbonis tagad laimīgs skatās mazu bērnu tusiņa bildes, nu lai tad viņam arī tiek. Tad nu lūk, palūdzu pasta darbiniecei, bez rindas savas aploksnes un šoreiz arī jau zinu, ka vajag pavadveidlapas kaut kādas. Aizpildu, eju maksāt. Lielākoties man veicas tikt pie Siguldas īpaši ātrās/laipnās un visādi citādi "jaukās" pasta operatores, kura diktam "ātri" visu dara. Neko, Brunis sāk ņerkstēt, jo čalim karsti, bet pofig, tas neliedz tantei visu lēnām un kārtīgi darīt. Kad nu viss ir sadarīts, un pa vidam viņa man ir pajautājusi, vai par iepakojumu jau ir samaksāts, varu doties mierīgu sirdi tālāk. Bet nekā!
Stumjoties jau laukā no pasta, kamēr krāmējos ar divām durvīm, dzirdu, ka šitā kaza jau nebūtu samaksājusi par vēstulēm (iepakojumu), ja viņa (pasta darbiniece) nebūtu man pajautājusi! Fooooooooooooooooooooooorši!!! Par laimi, ausis biju mazgājusi un tad nu pateicu visu, ko domāju par viņu un par manas smalkās dvēsles apšpļaudīšanu. Bet nu bija slinkums cīnīties atkal ar durvīm un stumties iekšā, lai rakstītu kļauzu.

Cēliens divi.
Atnāku mājās un tomēr roka niez pasūdzēties. Vispārīgiem vārdiem uzrakstu sūdzību iekš pasta mājas lapas. Un ko jūs domājat, man meilā izsaka atvainošanos Klientu informācijas centra vadītāja, kā arī precizē, kurā vietā tas ir noticies:). Nu ko, es jau pasaku, bet nu domāju, ka ar to arī viss ir beidzies.

Cēliens 3
Tikko ierodos atkal mājās no ielas, tā man zvana mājas telefons. Domādama neiedomātos, ka mani meklē Siguldas pasta nodaļas priekšniece/vietniece:) Personīgi atvainojas un grib zināt konkrēti tās darbinieces vārdu un uzvārdu, kas tā atļāvās izrunāties! Tomēr kaut kas viņiem ir sakārtots. Nezinu kā ietekmēs tās pasta darbones tālāko rīcību, bet kļauza ir nostrādājusi un kaut kas tomēr tiek darīts;) Izrunājāmies pa dušam ar priekšnieci/vietnieci. Jācer tikai tagad, ka šis incidents nepasliktinās mūsu attiecības ar pastu, jo tomēr mēs diezgan daudz sūtam un saņemam pastā visādas paciņas;)

Tādi mani pasta piedzīvojumi, un jums?:)

!turam īkšķus!

Ierasties mājās pēc n-to dienu trimdas ir diezgan patīkami. Vienīgā nelaime, ka atkal ir jāpakojas - viss līdzi paņemtais tagad ir jāizfraktē pa vietām un vēl kaudze drēbju jāsastūķē veļmašīnā.
Ehh - mājās tomēr labi, kaut gan arī pie senčiem nebija slikti - plašumi un siltums;)
Jāsāk aprast ar mazākiem gabarītiem un citām iespējām:)

Izskatās, ka mans mazais fetišs ar šallēm, lakatiem utt, sāk pamazām atkal uzdarboties. Ienācās manā kolekcijā jauns, smuks, mīksts un visādi citādi mīļš ap kaklu tinamais un šodien atkal ebejs tiek dabrināts, lai atrastu vēl kaut ko:) Par laimi, šobrīd ir zināma bremze maciņā, kas ierobežo manas vēlmes nospiest podziņu.

Un paldies TEV par šalli:)

Nu jau aizsmakums ir ne tikai man, bet arī mūsmājas mazākajam iemītniekam. Par laimi, mūsu apkure ir atkarīga no 11 parakstiem, kurus es ļoti ceru, ka izdosies savākt. Pareizāk sakot, pat mazāk - pietiktu ar 7 parakstiem par siltumu:) Un tad man mājās būs siiiiilti, bet jūs visi varēsiet salt:)
beeeeeeeeeeeee

Patreiz rādās, ka mazums ir dabūjis sev pareizos cilvēkus par krustvecākiem:) Abi divi dikti rūpējas par viņu un apber ar negudrām dāvanām. Tas tikai priecē;)

Sīks fiziski iespaido papu jau tagad. Diez kas būs vēlāk?:)

ja jums būtu tagad jāizvēlas, tad ko:
opcija nr. 1 - mazāka nauda, blakus pie mājam, izaugsmes iespējas (kaut kad, kad beigsies recesija), liela organizācija
opcija nr. 2 - lielāka nauda, biki tālāk no mājām, izaugsmes iespēju nav, mazāka organizācija

Ja tā ņem, šobrīd tas ko daru, īsti nesaista, bet ir zināma stabilitāte, kaut arī visu laiku tiek apdomāti varianti par dabra maiņu:)

Pirms pusgada pirmdienas vakars neliecināja, ka šovakar varēšu apcerēt cik ātri laiks skrien:) Pēc visiem rādītājiem un nostāstiem īpašais datums tika gaidīts uz 29.februāri, bet redz, mākoņvīrs izdomāja, ka nav ko vilkt garumā un tieši 19.02. ir tas īstais laiks, kad mazumam ir beidzot jāierauga savi sencīši. Un tā sajūta, ka viņš patiesībā mūs pazīst ir vienkārši fantastiska.
Tagad var tikai brīnīties, kā tāds mazs susurs tik īsā laikā ir kļuvis par nu jau lielu zuksuru ar visiem stiķiem un niķiem:) Kaut gan puncī esot jau arī raksturu rādīja, bet tagad divtik visus drīpelē. Nekas - ar to mēs vēl šobrīd varam cīnīties, bet kas būs vēlāk - oj oj, sveiki sirmie mati (tēvam jau ir:)).

Ehh, jāsadomā tik vēl kāda kūka uz rītdienu un tad jau varēsim sākt svinēšanas tūri līdz 24.septembrim:)

Vakardien beidzot dabūju savu jauno sarkano pasi vecās vietā. Tagad tikai vajag atrast smuku trauku mašīnu 45 cm platumā, vēlams ar atklātu vadības paneli vai arī ar ekrāniņu uz priekšējā paneļa. Var ja arī būt neiebūvējamā, bet tad viņai jābut smuki sudrabotai vai metāliskai:) Varbūt ir kas padomā par saprātīgām naudām?

Tikko nāca apskaidrība, kāpēc man viens cilvēks liekas savā ziņā pazīstams un viņa izgājieni arī ir dikti līdzīgi kādam:) Draugos.lv pastījos, ka dzimšanas diena vienā dienā ar manu senci, un ja vēl izrādīsies, ka zirga gadā dzimis, tad viss ir absolūti skaidrs. Nezinu, vai sakritība, vai arī tiešām šitiem horoskopiem ir kāda nozīme cilvēka dzīvē.

Skaļi pasūdzēšos un varbūt Cibas Dievs mani uzklausīs!
Es gribu beidzot sākt aust! Bet stelles vēl nav saliktas līdz galam un nevaru nekādīgi māti piespiest palīdzēt pieķerties šai lietai! Tad nu mīļais Cibas Dievs, dari lūdzu tā, lai mana māte beidzot protas un sarunā Ievu, kas mums palīdzēs salikt stelles līdz galam un velkus savilkt!
Lūdzu, lūdzu un paldies, ka uzklausīji:)

Mazums beidzot apvēlās;) Un laikam tas jau ir normāli, ka sīči savas jaunās izdarības sākumā parāda visiem citiem, tikai ne senčiem:)
Mūsējais nav izņēmums. Savu māku apvelties ļoti izcili esot nodemonstrējis maniem senčiem. Mums tikai tā riktīgi parādīja 2 dienas vēlāk. Laikam jau jāsāk pierast, jo cik ir dzirdēts, tad šitas esot klasiskais variants - sākumā jaunapgūto nodemnostrē ikdienā neredzētiem cilvēkiem un tikai tad, kad ir satrenējies, ir gatavs rādīt vecākiem, kuri gaida atspērušies;).

emocionalitāte - asara nobira, bet neapraudājos.
jautrība - mana vīra labākais draugs Ēriks ar Robertu ir labākie, kas vien var būt:)
virtuve - vienkārši un gardi; labi, ka bija papildporcijas!
vieta - kā radīta šādiem pasākumiem!
laika apstākļi - nelija ne pile, kaut mums pa ceļam gāza tā, ka logu tīrītāji nespēja daudz līdzēt.
gulēšana - paldies cienītajam un paldies (?) jaunajam vīram par luksuss numuriņu:)
mūzika - super! dzīvā mūzika - otrie labākie, kas dzirdēti (pirmie - Daylight), dīdžejs - laba gauma.
sabiedrība - kas gan var būt labāks par šo?!
un galvenais - oriģināli, mīļi un gaumīgi.

Vakardien braucu no Valgas uz mājām. Tikusi cauri Inciema mežiem, jau sapriecājos, ka šoreiz ar zvēriem nenāksies satikties. Nekā! Pārāk ātri sacerējos. Vietā, kur NEVIENS šoferis zvērus nav manījis, man pāri ceļam pārskrēja 2 (!) stirniņas:). Kur? Nobraucot no Gaujas kalna no Turaidas puses pretim suvenīru kioskam. Labi, ka pa gabalu man viņas pārskrēja pāri:). Katrā ziņā - brauciena plāns tomēr bija izpildīts - vecāki atvesti un zvēri satikti:)