Man tā filma („Stephen Fry: Secret life of manic depressive”) ne īpaši patika. Visu laiku likās, ka Stīvens tēlo dziļdomību, nevis ir dziļdomīgs. Un tās pozas, smēķējot pie mašīnas un atdzīstotties sliktā garstāvolī vai stāvot pie flīģeļa, smēķējot un sakot gala verdiktu utml, visas likās neīstas. Pie tam dažās vietās viņš, manuprāt, mākslīgi vilka no intervējamajiem ārā kaut kādus sentimentālus secinājumus vai atbildes...Vispār pēc šīs filmas man viņš kaut kā mazāk kā cilvēks patīk :)

Varu tikai piekrist, tam, ka kaut arī nolūks bija dalīties izjūtās, pārdzīvojumos - visu laiku likās, ka tas nav kaut kā patiesi. Nezinu īsti kādēļ, varbūt, jo viņa sejai trūkst ekspresivitātes, varbūt, tādēļ, ka skatoties acīs nevarēja īsti redzēt pārdzīvojumus. Nemāku paskaidrot. Dažās filmās, kur tiek 'tēlots' šāds stāvoklis, reizēm tas ir pārliecinošāk.
Pie tam arī apstāklis, ka kaut arī ārsti reāli piedāvā palīdzību, mūsdienu medikamentus, iekšā ir kaut kāda pretestība, kas liedz to pieņemt kaut uz īsu laiku.