| |
[Dec. 24th, 2004|04:02 pm] |
Mana dzīve, nav tava dzīve
Mani sapņi, nav tavi sapņi
Manas domas, nat tavas domas
Un tomēr, iespējams, mums vēl atliek kas kopīgs… |
|
|
| |
[Dec. 24th, 2004|02:24 pm] |
"Katram labam cilvēciņam ir spārni, tikai sliktie tos neredz..."
Bail tikties, bail sagraut ilūzijas. Savas un otra. |
|
|
| |
[Dec. 23rd, 2004|05:49 pm] |
Šausmīgi gribas uzrakstīt kaut ko smeldzīgu. Tieši tagad. Bet manī nav smeldzes. Vai nav pietiekami daudz, lai to sajustu. Aprakstītu.
Un manī nav arī prieka.
Nav noticis nekas slikts. Un nav noticis arī nekas labs.
Vienkārši viss ir tā, kā ir.
Varbūt tā, kā man negribas, lai ir.
Gribas citādāk. |
|
|
| |
[Dec. 22nd, 2004|02:24 pm] |
Gribas dejot.
Virpuļot kopā ar sniega pārslām.
Viņš pacēla mani gaisā un es apviju kājas viņam ap vidukli un mēs dejojām.
Un bija pilnīgi vienalga par visu pārējo.
Gribu vēlreiz tā.
Gribu atkal.
Dejot.
Un ne tikai… |
|
|
| |
[Dec. 22nd, 2004|10:26 am] |
Sms, kaut kad pirms miega: "čuči, Eņģelīt".
Piektais.
Šie spārnotie debesu radījumi šķiet ir nesaraujami saistīti ar mani.
Sen nebiju tik saldi gulējusi.
Sniega pārslas krīt uz spārniem un pārvēršas mirdzošās lāsēs. |
|
|
| |
[Dec. 18th, 2004|09:33 pm] |
"Un pienāca diena, kad palikšana pumpurā šķita sāpīgāka par mēģinājumu ziedēt"
Es mainos. |
|
|
| |
[Dec. 18th, 2004|09:29 pm] |
Sirds salūza atkal, vēlreiz. Vēl īsti nesadzijusi.
Sirds salūza pat nezinot - vai bija vērts.
Sirds salūza, jo pati tā gribēja. Sirds nobijās. |
|
|
| |
[Dec. 17th, 2004|12:56 pm] |
Kādreiz, iespējams pat – sen, nekādi nesapratu filmu “Atvadas no Lasvegasas”. Nesapratu kāpēc viņa ļāva viņam aiziet bojā. Kāpēc neapturēja.
Ir tādi cilvēki (vīrieši) kuriem tas vienkārši ir jāļauj. Jo citādi nemaz nevar. Citādi tev nemaz nav izredzes būt viņam blakus.
Es viņus saucu par traģiskajiem. Viņiem parasti ir pietiekami daudz draugu, viņi pietiekami aktīvi dzīvo, viņi rada iespaidu, ka ar viņiem viss ir vairāk ok, kā citiem pārējiem.
Ilūzija.
Viņiem ir viss, vai gandrīz viss, lai būtu labāki, veiksmīgāki utt, par citiem. Bet viņos ir tas, ko Koelju sauc par “rūgtumu”. Tas, kas viņus saēd. Pašiznīcina.
Un vēl – viņu labākais draugs vienmēr (visbiežāk) ir sieviete. Sieviete arī parasti ir vienīgais cilvēks kurai ir ļauts redzēt to, ko viņi nekad nerādīs citiem draugiem – vīriešiem.
Neiedomājama cietsirdība – pieradināt pie sevis kādu un tad ļaut, lai tas “kāds” redz viņa pašiznīcību.
Viņi apzinās šo “rūgtumu” sevī, viņi pat par to ciniski joko. Un iespējams, ka viņiem pašiem ir sevis žēl, bet … .
Es baidos, ka esmu sastapusi jau otro tādu vīrieti.
Likumsakarīgi – pirmais man reiz teica: “visvairāk es baidos, ka arī tavs nākamais būs tāds pats kā es.”
Jā, es arī baidos, bet atteikties nespēju, tāpat kā viņi nespēj apturēt savu pašiznīcināšanos. |
|
|
| |
[Dec. 17th, 2004|09:58 am] |
“Lai ko cilvēks darītu, viņš tur savās rokās daļiņu no otra dzīves”
Viens vārds, viena ziņa un haoss pārtop harmonijā, vai miers – haosā.
Mēs esam atkarīgi no otra tāpat kā kuģis no vētras. |
|
|
| |
[Dec. 16th, 2004|04:04 pm] |
Vājprāts,
Neprāts,
Viss kājām gaisā.
Gribu to, ko nepazīstu.
Ilūziju.
Pat, ja iegūšu, tā nekad līdz galam nebūs mana.
Jo viņš tāds ir. Sevī. |
|
|
| |
[Dec. 16th, 2004|09:24 am] |
|
Vakar slidoju!! Un uz nepilnu stundu bija ilūzija, ka apkārt ir sniegs. |
|
|
| |
[Dec. 14th, 2004|04:58 pm] |
Mēs baidāmies pazaudēt kādu, bieži vien pat neiedomājoties, ka arī otrs baidās par mums tikpat stipri.
Ja vien cilvēki mācētu laikus pajautāt un atbildēt... |
|
|
| |
[Dec. 14th, 2004|09:28 am] |
|
Negulēta nakts, turklāt pilnīgi bezjēdzīgi - negulēta. Vienkārši nenāca miegs. Un galvā visu laiku dunēja kaut kur dzirdēti vārdi: "es šodien jūku prātā"... |
|
|
| |
[Dec. 13th, 2004|11:27 am] |
Brīvdienas Seduces gaumē. Un tomēr tā joprojām biju Es Pati. Iespējams tāpēc, ka tas Otrs bija tieši tas, kas tobrīd vajadzīgs, tieši tāds kāds vajadzīgs.
Lūpas joprojām sāp un tik un tā, atceroties, būtu gatava turpināt jebkurā brīdī.
Magnēts – tik grūti šķirties, tik grūti nedomāt, tik grūti sagaidīt vēl, atkal…
Un tik grūti apstāties, lai pirmā tikšanās nekļūtu par vienīgo…
Un ceru tā tikai sakritība, kad dungojot līdzi dziesmai, Viņš iečukstēja: "mans porcelāna eņģelīti"... |
|
|
| |
[Dec. 13th, 2004|11:25 am] |
|
Šorīt es esmu Es.
Pērku dāvanas saviem krustbērniem. Un dažus jaukus nieciņus Sev. Sirdij.
Šorīt esmu Pati Sev un ar sevi.
Tikai nesaprotu kāpēc uz manu tālruni jau no paša rīta pienāk Seduce`i adresētas piedauzīgas sms. Vai tad Viņi nezin, ka šodien es esmu Es?
Kā, lai atbildu uz visām tām ziņām? Varbūt man uzrakstīt: “Seduces šobrīd nav, bet, kad atgriezīsies es viņai nodošu tavu ziņu.”
Varbūt tā arī vajadzēja rakstīt, bet nedarīju. Tikai aizmetu pretī: “varbūt nākamnedēļ.”
Nabaga seduce. Kā viņa nākamnedēļ ar to visu tiks galā? |
|
|
| |
[Dec. 9th, 2004|05:39 pm] |
Atkal nosauca par eņģeli...
trešais... |
|
|
| |
[Dec. 9th, 2004|09:55 am] |
Nezinu kāpēc tā, bet pēc katras jaunas tikšanās, lai cik interesanta tā būtu bijusi, gribas atkal atgriezties pie vecā, ierastā, varbūt mazliet apskrambātā, mazliet nodeldētā un reizēm – kaitinošā, bet tik pazīstamā, tik šķietami uzticamā, tik drošā.
Mazliet skumji, skumīgi... |
|
|
| |
[Dec. 8th, 2004|10:24 am] |
Vakar tāda kičīga dieniņa bija.
Ar visādiem jaukumiņiem – uzmanības formā.
Un punkts uz “i” bija pie “Admirāļa” stāvošais apsargs, ar man adresēto, tikko sadzirdamo: “Kss, kss, ksssss…”
Un ņemot vērā dienas kičīgumu, pat neņēmu to ļaunā, tikai kautri pacēlu actiņas un uzsmaidīju viņam.
Varbūt vakar mana loma bija kaķis? Kaķēns. |
|
|
| |
[Dec. 6th, 2004|02:14 pm] |
Dīvaini, bet visvairāk man pietrūkst viņa pašapmierinātā, mazliet iedomīgā smaida, skatoties uz mani, kā savu īpašumu. Gaidot, kad iznākšu no salona, vai veikala, sagaidot pie strūklakas, kā parasti vienas kājas potīte atbalstīta virs otras kājas ceļa, pētošs privātīpašniecisks skatiens un apmierināts smaids.
Bija jau arī par ko – tik daudz laika un pūļu ieguldīts, lai mani iegūtu. Un viņš teica, ka neviens mirklis nebijis velti izšķiests…
Nezinu kāpēc tas viss atkal gāžas pār mani kā sniega lavīna. Viss jau bija pierimis. Piemirsts. Noglabāts.
Varbūt tā sasodītā (bet tik ļoti iepriecinošā) sms. Viņš atkal izklausījās tāds kā sākumā. Atkal rūpējas…, ja vien tie nebija tikai tukši vārdi.
Aizmirst, - vēlreiz. |
|
|
| |
[Dec. 6th, 2004|10:56 am] |
Atkal satiku mammu, kura gandrīz kļuva par manu otro mammu (joprojām nespēju saukt viņu citādi kā “mamma”).
Mums ir tik labs kontakts, ka sāku apšaubīt, vai “Viņam” ar mums abām vēl ir kāds sakars… |
|
|