|
Dec. 17th, 2004|12:56 pm |
Kādreiz, iespējams pat – sen, nekādi nesapratu filmu “Atvadas no Lasvegasas”. Nesapratu kāpēc viņa ļāva viņam aiziet bojā. Kāpēc neapturēja.
Ir tādi cilvēki (vīrieši) kuriem tas vienkārši ir jāļauj. Jo citādi nemaz nevar. Citādi tev nemaz nav izredzes būt viņam blakus.
Es viņus saucu par traģiskajiem. Viņiem parasti ir pietiekami daudz draugu, viņi pietiekami aktīvi dzīvo, viņi rada iespaidu, ka ar viņiem viss ir vairāk ok, kā citiem pārējiem.
Ilūzija.
Viņiem ir viss, vai gandrīz viss, lai būtu labāki, veiksmīgāki utt, par citiem. Bet viņos ir tas, ko Koelju sauc par “rūgtumu”. Tas, kas viņus saēd. Pašiznīcina.
Un vēl – viņu labākais draugs vienmēr (visbiežāk) ir sieviete. Sieviete arī parasti ir vienīgais cilvēks kurai ir ļauts redzēt to, ko viņi nekad nerādīs citiem draugiem – vīriešiem.
Neiedomājama cietsirdība – pieradināt pie sevis kādu un tad ļaut, lai tas “kāds” redz viņa pašiznīcību.
Viņi apzinās šo “rūgtumu” sevī, viņi pat par to ciniski joko. Un iespējams, ka viņiem pašiem ir sevis žēl, bet … .
Es baidos, ka esmu sastapusi jau otro tādu vīrieti.
Likumsakarīgi – pirmais man reiz teica: “visvairāk es baidos, ka arī tavs nākamais būs tāds pats kā es.”
Jā, es arī baidos, bet atteikties nespēju, tāpat kā viņi nespēj apturēt savu pašiznīcināšanos. |
|