| |
[Dec. 1st, 2004|05:36 pm] |
"Mani nadziņi joprojām kāro atstāt pēdas uz Tavas muguras, zobiņi – uz pleca…
Katrs mans pieskāriens, atstāja pēdas tavā veselajā saprātā;
Mana būtība atstāja nospiedumus tavā sirdī;
Cilvēcība - negaistošas zīmes tavā pasaules uztverē;
Mana aiziešana iešķēla nedzīstošas rētas tavā dvēselē
Tu esi bijis manī, tu esi dzīvojis man, un tu zini, ka no šīm atmiņām nekad un neviena tevi nepaglābs…" |
|
|
| |
[Nov. 25th, 2004|02:53 pm] |
Man reiz bija sapnis.
Un pārliecība, ka tas piepildīsies. Vai drīzāk – nebeigsies…
Bet viss beidzas. Agri vai vēlu, bet beidzas…
Kaut gan, kuram gan nav bijis sapnis?
Un kuram gan tas nav izgaisis, zudis, beidzies.
Vai licis vilties. |
|
|
| |
[Nov. 24th, 2004|10:32 am] |
Viņi nogalināja manu kaķi. Kamēr manis nebija. Vienkārši aizveda un nodarīja to.
Man laikam vajadzēja raudāt. Nu vismaz pārdzīvot. Vai dusmoties. Viņš tika pagādāts, lai pierādītu sev, ka daži bērnības sapņi tomēr piepildās. Nu piepildījās. Bet ne tā, kā izsapņots. Es tikai uz mirkli – ne vairāk – sajutu rūgtumu. Vairs nekā. Šķiet kļūstu par nejūtīgu, aukstu maitu. Un tad?
Vienīgais, kurš raudāja – tā, kura pieņēma lēmumu par to. Liekulība?
Nu ko – apavi vairs nebūs jāslēpj skapī un tos atkal varēs pamest priekšnamā, kur katram ērtāk. |
|
|
| |
[Nov. 22nd, 2004|05:13 pm] |
“Tu esi dārzs, kur reiz nokrita bumba un neuzsprāga. Tas notika karā – senākā, nekā tu spēj atcerēties. Bumba nokrita naktī.
To piemirsa. Tā iegrima zemē. Vēlāk to meklēja, bet nevarēja atrast. Tik daudz visa kā cita – dzīva, bija aprakts.
Tu kļuvi vecāks. Bumba gulēja starp tavu koku saknēm. Tās sakļāvās ap bumbu kā tīkls ap zivi, ko uzskata par sen mirušu. Lija, un ūdens tecēja pār tavu augumu. Tavā zemē ūdens atrada melno olu, aptecēja to un ieklausījās. Atbildes nebija. Un ūdens apmetās tai blakus. Tāpat kā akmeņiem. Tu novecoji un mācījies no dienām un naktīm.
Koku zari atdūrās pret to no augšas un meklēja, nezinādami – ko. Tu cieti, tu ciet. Tu atjauno sevi. Atnāk draugi un cenšas justies pie tevis kā mājās. Zīdaiņu ratiņus atstāj tavā klusajā ēnā. Bērni spēlējas tavā zālē, un vasaras vakaros tajā apguļas mīlas pāri. Tu kļūsti vecāks ar katru pagājušu gadalaiku. Tu esi kļuvis par brīvpilsētu. Bet kādu dienu, kad viens no bērniem pie tevis rotaļājies veselu pēcpusdienu, pietiek ar saknes spiedienu, ar peles purniņa pieskārienu vai mūžam nomodā esošās rūsas izsalkumu, lai iznīcinātu visus šos miera gadus: no tavas mājvietas pāri paliek vien melns krāteris, ko strauji aizpilda laiks. Viņi veltīgi prasīs sev – kāpēc tu to izdarīji.” – /V. S. Mervins “Kāds Dārzs”/ |
|
|
| |
[Nov. 22nd, 2004|11:18 am] |
Balta māja un balts pagalms. Viss balts. Ne jau no sniega, no marmora. Tikai ūdens baseinā vizuļo gaiši zils. Tā ir vienīgā nebaltā krāsa visā šai nomoda sapnī. Otrā stāvā aiz arkveida loga stāv gulta. Kurā starp baltiem spilveniem uz spoži baltām segām guļ viņa. Maza meitene baltā mežģīņu kleitiņā. Nu jau vairākus gadus viņa tur guļ pierāvusi celīšus sev klāt, kaut arī istabā nemaz nav auksti. Pa logu viņai virsū spīd rēna saules gaisma. Esmu mēģinājusi viņu pamodināt, bet neveiksmīgi. Tikai ar pūlēm reiz pierunāju viņu piecelties gultā sēdus, uz mirkli izkāpt no tās, paspert pāris soļus, bet tad viņa atgriezās atpakaļ. Atkal pierāva klāt ceļus, palika plaukstas zem vaiga un aizmiga. Varbūt viņa nemaz nav aizmigusi, tikai neceļas, nesarunājas. Dzīvo sevī. Viņai patīk, ja kāds klusi apsēžas uz gultas malas. Viņa gaida pasaku. Grib, lai kāds paņem viņu klēpī un pastāsta pasaku. Līdz viņa atkal aizmigs. Tikai šoreiz, viņa gulēs, lai pamostos, pieceltos un dzīvotu. Vismaz mēģinātu – atļauties dzīvot. Nezinu kāpēc viņa tikai guļ, kāpēc neceļas, kāpēc viss apkārt ir tik balts. Un kāpēc mājai nav durvju. Tikai arkveida logi. Un baseins, kuru viņa neizmanto. Un vēl šūpoles, kurās viņa šūpojas sapņos.
Nezinu cik ilgi viņa vēl gulēs, nezinu cik ilgi viņas pasaulei nebūs citu krāsu.
Nezinu kāpēc Viņa esmu Es. |
|
|
| |
[Nov. 18th, 2004|11:04 am] |
SNIEGS!!
Balts, žilbinošs, mirdzošs, reibinošs, auksts, tīrs, viegls, pūkains, gurkstošs. FANTASTISKS!!!
Pārslas virpuļo, krīt, slīd, birst... SNIEG!!
Balti koki, apsnigušas mašīnas, ātri gaistošas pēdas žilbinoši baltajā sniega paklājā... |
|
|
| |
[Nov. 16th, 2004|12:48 pm] |
|
Zaudēju saikni ar savu Es. Tādu kāds tas ir. Identificējos ar Seduce. Maita. Slīkstu (vai slīgstu) tajā, ko ienīstu... |
|
|
| |
[Nov. 9th, 2004|11:50 am] |
|
Uzcelšu pili no ērkšķiem un sarkanām rozēm. “Red Berlin”. Tām, kuras reiz bija izklātas man zem kājām.
Tik skaistas. Tik sarkanas.
No brīža, kad izdzirdēju nosaukumu “Red Berlin”, to ziedlapas sāka atgādināt asins traipus, ērkšķi – mūrus.
Bet toreiz tās bija skaistas…
Tāpat kā sarkanā samta kārbiņa pie tām, ar riņķīti,… lai mani pieradinātu. |
|
|
| |
[Nov. 9th, 2004|10:57 am] |
Sākumā bija šoks,
Tad izmisums,
Pazemojums,
Sāpes,
Cerība,
Tukšums.
Nekā,
Skumjas,
Miers,
Atkal cerība,
Vilšanās,
Visbeidzot dusmas…
Uzcelšu savā sirdī pili tām dusmām, ko jūtu. Uzcelšu troni, lai tikai tās paliktu manī. Lai neļautu vairs lieki cerēt, mēģināt piedot, noticēt atkal…
Vakar kaut kad starp nomodu un miegu redzēju vīziju - mana sirds lēnām apledo. Pārklājas ar plānu ledus kārtu. Centimetru pa centimetram, lēnām sasalst… |
|
|
| |
[Nov. 8th, 2004|04:39 pm] |
Katra negatīva nianse, ko uzzinu par viņu, ievelk viņa tēlā kroplu svītru, līdz viņš pārtop mozaīkā, kurā drīz tikai ar pūlēm varēs atpazīt viņu pašu, tādu kādu es viņu pazinu. Tēls kļūst ar vien sadrumstalotāks, arvien svešāks. Laiks to pamazām izdzēsīs, ja vien Viņš pats nepacentīsies to atjaunot, uzspodrināt, piekrāsot. Bet ievilktās rievas paliks, tās nevar padarīt par nebijušām.
Ja vien neradīt jaunu tēlu, jaunu ilūziju… bet vai es vēl spētu noticēt tam otram, jaunajam? Vai tas man visu laiku neatgādinātu veco, kroplo? Neliktu nepārtraukti šaubīties, baidīties, nenoticēt līdz galam… |
|
|
| |
[Nov. 8th, 2004|04:38 pm] |
“Es domāju, ka ir jābūt kaut vienam cilvēkam ar īstu cieņu. Tie arī ir spēles noteikumi, un tagad man tas viss patīk, jo nav tāda cilvēka. Nav tādas cieņas.”
“Es atradu vienu vīru starp tūkstošiem, bet vienu sievieti starp viņiem neesmu ieraudzījis”
(Dž. Engelhards)
Domāju, ka esmu atradusi vienu īstu vīrieti ar īstu cieņu. Tā izrādījās dārga kļūda. “Jo nav tādas cieņas”, nav tāda vīrieša. Nav solījumu, kurus nevar neizpildīt, nav patiesības, par kuru nevar melot, nav laimes, kuru nevar pārvērst murgā, nav principu, kurus nevar pārkāpt. |
|
|
| |
[Nov. 7th, 2004|12:39 pm] |
|
Braucu uz Juurmalu. Miglu skatiities... un kafiju dzert. |
|
|
| |
[Oct. 29th, 2004|02:54 pm] |
Jo vairāk iepazīstu parastās pasaules, parasto (bet aktīvo) ikdienu, jo pretīgāka, netīrāka un samaitātāka tā šķiet.
Trīs gadi stabilu attiecību drošajā kūniņā ar domu, ka ārpus šīs kūniņas viss ir tieši tāpat. Nu, varbūt, ar nelielām novirzēm, atšķirībām, bet ne tik radikālām. Un… vienpusējām. Visur, kur skatos, viens un tas pats. Vienādas vēlmes, paredzama rīcība, mazliet atšķirīgs izpildījums, bet būtība tā pati.
Es neesmu ne labāka, ne sliktāka par citiem. Un es nemoralizēju. Es tikai jūtos nonākusi citā pasaulē, un nesaprotu kāpēc ar to visu nebiju saskārusies agrāk. Vai - kāpēc man ar to jāsaskaras tagad?
Vai jēdziens “būt brīvai” ir sinonīms “būt neaizsargātai”?
Varbūt, ka viss nemaz nav tā kā tagad šķiet
Varbūt, ka es tikai skatos no nepareizās puses. Var - būt. Es ceru…. |
|
|
| |
[Oct. 25th, 2004|10:38 am] |
|
Nočiepts teksts: "Viņš Tevi mīl, bet neatrod to kas viņam ir nepieciešams lai būtu laimīgs..." - vai tas ir iespējams - mīlēt kādu, bet nejusties laimīgs, negūt to, kas dara laimīgu no cilvēka, kuru mīli? Mēs taču neiemīlam tos, kuri nespēj mums sniegt to, kas mums nepieciešams, to, ko meklējam. |
|
|
| |
[Oct. 24th, 2004|01:09 pm] |
Brīt.
Secinājumi pēc brīvdienām - padsmitnieku tusiņi vairs nav priekš manis. Cerēju, ka spēšu atcerēties vēl tos nesenos laikus, bet nekā vairāk kā neliela pamīcīšanas bariņā un sapoša galva no rīta nėsanāca. Katram savs - man šis laiks pagājis un varbūt tā arī labāk. |
|
|
| |
[Oct. 22nd, 2004|06:08 pm] |
Manā pasaulē atkal ir iestājies miers. Vēl trūkst nedaudz spēka paveikt visu, ko gribētos, bet gan jau… Miers ir.
Viņš ir draugs - man. Es esmu draugs – viņam. Un Viņš ir prom. Uz kādu laiku. Ne tik ilgu, lai aizmirstu, bet pietiekami, lai aizmirstos.
Un es brīnos, ka jūtos tik mierīga. |
|
|
| |
[Oct. 19th, 2004|04:21 pm] |
Manas mīļākās skumjas – būt vienai, justies vientuļai, tomēr zinot, ka esmu kādam vajadzīga. Tāpat kā būt tumsā un redzēt gaismu, zināt, ka tā turpat ir, bet nevēlēties tai tuvoties.
Es lidoju – kāpēc? – tāpēc, ka pamata zem kājām joprojām nav – un, kas gan cits atliek, kā lidot?
Vēl nemeklēju mājas, bet meklēju vietu, kur nakšņot. Vietu, kur reizēm patverties, bet ne dzīvot. |
|
|
| |
[Oct. 19th, 2004|04:20 pm] |
Zudusi gandrīz jebkāda laika izjūta. Nejūtu ne stundas, ne dienas, pat nedēļas pazudušas. Apstājušās kaut kur pie trešās – visu laiku šķiet, ka kopš tā un tā notikuma pagājušas trīs nedēļas. Jau mēneši šķiet, ka trīs.
Vienīgie notikumi, kas strukturē manu dienu ir mošanās, darba beigas un tikšanos laiks.
Ir pulkstenis, kas skaita stundas un kalendārs, kurš skaita dienas, bet tas neietekmē manu laika ritumu. Smilšu pulkstenis – smiltis birst, laiks rit, bet cik daudz?
Stundas un dienas ir teorētiskas, realitātē to nav. Vairs neeksistē laika plūsma. Es zinu, ka laiks kaut kur ir. Ka tas neizbēgami rit uz priekšu, bet mani tas neskar. Ieskatos pulkstenī – redzu stundas un redzu minūtes, bet tās neko neizsaka, neliecina par daudz vai maz. Tās ir, bet neeksistē un neko neietekmē. Pagaidām. Šobrīd. |
|
|
| |
[Oct. 15th, 2004|12:25 pm] |
Domāju par to, ko nozīmē visi tie daudzie jaunie paziņas apkārt. Tik atšķirīgi no iepriekšējiem, tik ne - līdzīgi man. Vai Es kļūstu viņiem līdzīga? Tad kāpēc neaiziet iepriekšējie paziņas?
Jauni paziņas, jaunas vietas – vēli vakari, agri rīti. Piedzīvojumi un nogurums. Vairs nekā ierasta, bet viss neierastais un jaunais jau sāk kļūt par ikdienu…
Prezentācija - tik apnicīga, tik stīva, vienīgais jaukais tur bija rožu ziedlapiņu lietus, ko kaisīja modele sarkanā... |
|
|
| |
[Oct. 14th, 2004|10:29 am] |
Skaists rīts. Trūkst tikai melnas kafijas, rūgtas šokolādes un stāsta par zīdtauriņiem.
Mazliet skumjas par to, kā vairs nav, un vārdos neizsakāms maigums par to, kas bija.
Atgriešanās nav iespējama, un tomēr ir dīvaina nolemtības sajūta, ka viņš vienmēr būs mana simbiotiskā saite. |
|
|