| |
[Oct. 8th, 2004|04:36 pm] |
|
Vai var būt par daudz uzmanības? Izrādās - var. Par daudz, par daudz. Bet atraidīt tik grūti... Vai tās tikai mēness fāzes? Tikai sagadīšanās - tieši tad, kad to visvairāk vajag, tikai daudz par daudz. |
|
|
| |
[Oct. 7th, 2004|10:16 am] |
Vecrīga pirms pusnakts, tukši parki, izgaismota kanāla strūklaka un lietus lāses uz sejas, kaut rokās neizlaists lietussargs.
Un milzīga vēlēšanās palikt turpat tumsā zem smalkām lietus lāsēm, nekur nedoties, nesteigties, nedomāt, ka kāds gaida un uztraucas. Būt tieši tur, tai laikā un vietā, bez domām par to, kas bijis un to, kas būs.
Nopirku sev puķes, bet tad pēkšņi uznāca milzīga vēlēšanās no tām atbrīvoties. Tās palika kaut kur parka tumsā. Kopā ar mirkli bez laika un domām, bez pagātnes un nākotnes, ar mirkli, kurš aizplūda tāpat kā lietus lāses pār seju. |
|
|
| |
[Oct. 6th, 2004|11:15 am] |
|
Vairs nav ne dusmu, ne haosa. Bilžu gabaliņi nostājušies savās vietās. Sāpes un skumjas nomainījuši vēl mazliet apjukuši smiekli. Vēl ir palikuši daži jautājumi, bet, iespējams, es nemaz negribu zināt atbildes.
"Paldies par tiem daudzajiem jautājumiem, kurus tu man neuzdevi" - patiesībā - paldies, par atbildēm, kuru nav. Un nevajag.
Smiekli un nogurums šobrīd ir mana dzīve.
Vajadzīgs laiks sev, bet vāveres ritenis griežas. Skrienu, lai atpūstos. Bet mazliet vēlāk - vēl es mazliet paskriešu. |
|
|
| |
[Oct. 4th, 2004|01:42 pm] |
Atkal skumjas. Trīsas.
Apriebies. Kur ir aizmiršanās? Un kāpēc tā ir tik īslaicīga? Vai tiešām jāmeklē atkal un atkal jaunu? Cik ilgi?
Dusmas par savu bezspēcību, par sajūtu haosu un izlikšanos. |
|
|
| |
[Oct. 4th, 2004|10:09 am] |
|
Svētdienas rīts - pašas gatavotas brokastis gultā, kapučino, un negaidīts brauciens uz Mangaļsalu skatīties kā kuģi ostā pienāk... |
|
|
| |
[Oct. 1st, 2004|12:12 pm] |
Bailes no šosejas, no vienmuļām ielām, bailes no augstuma un no kritiena. Bailes ir slikti? – izrādās – nē. Tas nozīmē, ka vēlos dzīvot, ka vēl ir kaut kas, kā dēļ dzīvot. Pat, ja zudis pamats zem kājām, pat, ja zudušas mājas, kurās mita sirds. Izrādās, ka paliek vēl tik daudz kas, kā dēļ ir vērts neatkāpties, nepadoties un turpināt. Sīkumi, kuri summējoties veido to, ko sauc par dzīvi.
Draugi, smiekli, pieskārieni, sajūtas, emocijas, sirdspuksti, saules staru atspulgs ūdenī, sniega dimanta mirdzums, sveču gaisma, brīnums, ko sauc par bērnu, dzejoļi smiltīs, lietus lāses uz loga, apskāvieni, otra ķermeņa siltums līdzās, kaislības, baudas trīsas, karsta šokolāde, rozes “Red Berlin”, gliemežvāki jūras krastā, sapņi, klusums, gaiss pēc lietus, saulrieti un saullēkti…
“Vakar starp saullēktu un saulrietu ir pazudušas divas zelta stundas, un katrā no tām bija sešdesmit dimanta minūtes. Nekāda aizvainojuma nebūs, jo tās ir zudušas uz mūžu.”
Zudušas ir daudz vairāk stundas, un daudz, daudz vairāk minūtes, bet aizvainojuma nebūs – paldies par to, ko tās man iemācīja. |
|
|
| |
[Sep. 30th, 2004|02:57 pm] |
|
"Mana dvēsele ir miris lauks, kurš uzarts ar sāpēm." |
|
|
| |
[Sep. 30th, 2004|12:24 pm] |
|
Vai nu šī diena ir radīta priekš Moby, vai arī Moby radīts šai dienai - katrā ziņā ideāla kombinācija. Tieši šobrīd. |
|
|
| |
[Sep. 30th, 2004|09:30 am] |
|
Brīt!
Vakar bija jauks vakars ar draugiem. Tāds neitrāli jauks un draudzīgs. Tikai kāpēc pēc tam bija tik ellīgi skumji?
Ar darugiem labi, bet mājās... mājās esot labāk, bet saka, ka mājas ir tur, kur ir sirds. Vai man vēl ir sirds? |
|
|
| |
[Sep. 29th, 2004|04:30 pm] |
“Tu esi viena, sēdēdama un runādama ar pārējiem, un arī viņi ir vieni…
To, ko tu saki, uzklausi tikai tu pati, un tas, ko tu domā, kaut ko nozīmē tikai tev.
Tu runā, kas tevī klausās?
Tu klausies, bet vai kāds runā?” |
|
|
| |
[Sep. 29th, 2004|01:41 pm] |
|
Ha - man izdevās! (Es ceru) |
|
|