|
Oct. 29th, 2004|02:54 pm |
Jo vairāk iepazīstu parastās pasaules, parasto (bet aktīvo) ikdienu, jo pretīgāka, netīrāka un samaitātāka tā šķiet.
Trīs gadi stabilu attiecību drošajā kūniņā ar domu, ka ārpus šīs kūniņas viss ir tieši tāpat. Nu, varbūt, ar nelielām novirzēm, atšķirībām, bet ne tik radikālām. Un… vienpusējām. Visur, kur skatos, viens un tas pats. Vienādas vēlmes, paredzama rīcība, mazliet atšķirīgs izpildījums, bet būtība tā pati.
Es neesmu ne labāka, ne sliktāka par citiem. Un es nemoralizēju. Es tikai jūtos nonākusi citā pasaulē, un nesaprotu kāpēc ar to visu nebiju saskārusies agrāk. Vai - kāpēc man ar to jāsaskaras tagad?
Vai jēdziens “būt brīvai” ir sinonīms “būt neaizsargātai”?
Varbūt, ka viss nemaz nav tā kā tagad šķiet
Varbūt, ka es tikai skatos no nepareizās puses. Var - būt. Es ceru…. |
|