| |
[May. 11th, 2005|11:45 am] |
Ar sārtu tinti uz gaišas ādas es zīmēju savu klusumstāstu
Ar piena putām velku hieroglifus rūgtā kafijā
Starp klusumu un glāstiem es meklēju pareizos vārdus
Lai izteiktu sevi un saprast tevi |
|
|
| |
[May. 8th, 2005|07:29 pm] |
Ideaals "komplekts":
kaads ar kuru kopaa eest saldeejumu
kaads ar kuru kopaa neguleet naktiis
kaads ar kuru kopaa diskuteet
Un veel kaads, kursh labpraat aizstaatu visus triis,
bet dziive meedz buut tik neizprotama,
pirms noliek visu savaas vietaas...
Nekaa negodiiga
Katram sava loma, savaa laikaa
Arii man. |
|
|
| |
[Apr. 27th, 2005|09:25 am] |
Tai meitenei, patiesībā, bija bail nokavēt
Bail palaist garām,
Tu zini cik ļoti viņu biedēja laiks
Tu zini, kā tas reiz viņu gandrīz nogalināja
Tomēr bailes neizbaudīt bija stiprākas par bailēm zaudēt
Tu gribēji mieru, bet viņai vajadzēja emocijas
Tu domāji, ka cīnies, bet viņa tikai spēlējās…
Tev bija par karstu, viņai – par mērenu
Nu tev ir savs rāmi plūstošs strauts,
Kurā laikam nav tik daudz zemūdens akmeņu
Un snaudošu vulkānu
Tev vajadzēja saistības,
Bet man tik ļoti gribējās lidot… |
|
|
| |
[Apr. 12th, 2005|10:49 am] |
Iemācīties nejautāt
Ļaut aiziet viegli
Ļaut atgriezties vienkārši
Ļaut lietām notikt neiejaucoties
Pieņemt notikumus nesarežģījot
Pieņemt, ka nespējam ietekmēt visu
Pieņemt, ka dažas atbildes neko nemainīs |
|
|
| |
[Apr. 5th, 2005|09:49 am] |
Tu vēlies un baidies
Noticēt un pazust
Tu mēģini tajā iesaistīt tikai daļu no sevis
Bet attopies, ka esi atdevusi sevi visu
Un zini, ka sāpēs
Par vēlu
Tu jau neproti dot tikai kaut ko
Un nemāki paņemt tikai mazliet
Tu atdod sevi visu
Un pretī gaidi to pašu
Tu pat melot neproti,
Tikai reizēm nepasaki līdz galam
Un ne jau sevis dēļ tu noklusē |
|
|
| |
[Mar. 8th, 2005|09:54 am] |
Skumjš sniega tauriņš
uzsēdies uz pleca
Ne balts, ne pelēks
Gaišzils |
|
|
| |
[Feb. 24th, 2005|10:27 am] |
Zuchero, sveces, rožu eļļa..
Atkailina to cilvēku, kuru sevī mīlu.
To, kurš ikdienā mēdz pazust
To, kurš sāpēs, mīlēs, degs par savējiem.
To, kurš ļaujas neprātam
Gatavs pārkāpt robežas
Un vienmēr par to maksāt
Un atsākt atkal un atkal
Līdz neprātam,
Līdz spēku izsīkumam
Līdz lūzīs, izzudīs..
Tomēr laimīga
Arī par sāpēm
Un ļaušanos neprātam.. |
|
|
| |
[Jan. 21st, 2005|10:01 am] |
Balts papīrs.
Melna tinte.
Hieroglifi, kas veido vārdus.
Vārdi veido teikumus.
Cilvēka saprāts piešķir tiem jēgu.
Atmiņas – nozīmi.
Ja cilvēkam ir ko teikt - viņš runā.
Ja cilvēkam nav ko teikt – viņš klusē.
Bet ir brīži, kad sakāmā ir tik daudz, un tas ir tik nozīmīgs, ka vārdi nav piemeklējami.
Tādi nav radīti.
Kopīgs klusums, kurš izsaka daudz vairāk, daudz precīzāk, daudz smalkāk.
Filigrāni hieroglifi,
kuri tomēr nespēj izteikt visu. |
|
|
| |
[Dec. 18th, 2004|09:29 pm] |
Sirds salūza atkal, vēlreiz. Vēl īsti nesadzijusi.
Sirds salūza pat nezinot - vai bija vērts.
Sirds salūza, jo pati tā gribēja. Sirds nobijās. |
|
|
| |
[Dec. 17th, 2004|12:56 pm] |
Kādreiz, iespējams pat – sen, nekādi nesapratu filmu “Atvadas no Lasvegasas”. Nesapratu kāpēc viņa ļāva viņam aiziet bojā. Kāpēc neapturēja.
Ir tādi cilvēki (vīrieši) kuriem tas vienkārši ir jāļauj. Jo citādi nemaz nevar. Citādi tev nemaz nav izredzes būt viņam blakus.
Es viņus saucu par traģiskajiem. Viņiem parasti ir pietiekami daudz draugu, viņi pietiekami aktīvi dzīvo, viņi rada iespaidu, ka ar viņiem viss ir vairāk ok, kā citiem pārējiem.
Ilūzija.
Viņiem ir viss, vai gandrīz viss, lai būtu labāki, veiksmīgāki utt, par citiem. Bet viņos ir tas, ko Koelju sauc par “rūgtumu”. Tas, kas viņus saēd. Pašiznīcina.
Un vēl – viņu labākais draugs vienmēr (visbiežāk) ir sieviete. Sieviete arī parasti ir vienīgais cilvēks kurai ir ļauts redzēt to, ko viņi nekad nerādīs citiem draugiem – vīriešiem.
Neiedomājama cietsirdība – pieradināt pie sevis kādu un tad ļaut, lai tas “kāds” redz viņa pašiznīcību.
Viņi apzinās šo “rūgtumu” sevī, viņi pat par to ciniski joko. Un iespējams, ka viņiem pašiem ir sevis žēl, bet … .
Es baidos, ka esmu sastapusi jau otro tādu vīrieti.
Likumsakarīgi – pirmais man reiz teica: “visvairāk es baidos, ka arī tavs nākamais būs tāds pats kā es.”
Jā, es arī baidos, bet atteikties nespēju, tāpat kā viņi nespēj apturēt savu pašiznīcināšanos. |
|
|