saldākās stundas snauduļo aiz lieveņa trīs pakāpieniem, tās murrā, viegli elpo, glāsta vaniļas sienas ar maigiem rīta saules stariem un baro mani ar siltu pienu. kā tādu noklīdušu kaķēnu. reibina caur ķermenīti rotaļājošās trīsiņas un pavisam gaiša un tīra es nomaldos klusā, virs kumelīšu pļavas zvilnošā vasaras miglā. manos acu kaktiņos viegli skropstās saraušas siltas asaras un, kā mīļu paldies, tās noguldu uz ziemeļīrijas vasarraibumu klātā pleca.

child of a fairy

snaužu ziedošu ābeļu galotnēs ietinusies džona kītsa poēmu lappusēs, atklātus pleciņus viegli kutina pavasara vējš un acis piemiedzas laistošajos saules staros. ausīs dūc harmonija kā tāda miegaina bite, no pļavas augšup veras margrietu ziedi un ik mirkli klišejas nozūd aiz horizonta kā krītošas zvaigznes. mana gaišā jaunības mīlestība ir skaistums, un neticība tam ir eksistences baisākais noziegums - everything has beauty, some just fail to see it.

tie sārtie mežģīņu tauriņi, kas nerātni purina vieglos spārniņus un pakrūtē pin cukurvati, neļauj manai dvēselītei atdoties nakts mieriņiem, lai gan vēl tikai piecus rītus mani no miegiem modinās zelta stunda ar maigu glāstu pār nosalušiem pleciņiem, vēl tikai piecus rītus dancošu satīna veļiņās nošmulējusies ar zobupastu un dungošu dziesmiņas par visām pasaules burvībām. pēcāk manas baltās ziemas dienas nomainīs ķīnas baltās dienas ar sārta sorberta garšu.

jaunais gads iesākās kā tāds niķīgs korķis, kas iestrēdzis vīna pudeles kakliņā un negrib līst nedz iekšā, nedz ārā. garas dienas vāļājos sedziņās un sildīju visus spilvenu sāniņus, līdz pilsētā ieradās briesmīgs sals un nejauki koda vaigos, sapurinājos, mugurā uzvilku jauno kleitu, saņurcītos rīta matos iepraudu baltu ziedu un devos laukā no mājas ieriebt saltajai ziemai. ķiķināju ar neķītriem bērniem pie silta kamīna, malkojām smalku sarkanvīnu, smeķējām, runājām par kino un daudz burvībām, sabijusies no ļaužu pūļiem, pavisam viegli šūpoju pleciņus uz deju grīdas un smaidīju par katru mazo vēstuli no ziemeļīrijas iepīkstamies telefonā kā par pavasarī pirmo atplaukušo sārto peonijas ziedu. netrūkst nedz puiku, nedz meiteņu mīlestības, tās mani mīļo, skūpsta un daudz iedomāti glāsta.

mana dvēselīte ilgojas pēc savas bērnības astoņdesmit gadu tālā pagātnē, matos iepīt neaizmirstulītes, vizbulītes un gaiļbikšus, baltos naktskreklos brist pa rasu, pēcpusdienās snauduļot peoniju dobēs, naktīs celt teltis ar no indijas un spānijas sūtītiem rakstainiem lakatiem un rīkot neprātīgas midnight fiestas ar sarkanvīnu, cigaretēm, krāšņām rotām, spožām spalvām saspraustām matos un daudz laiskām dejām.

klusi čukst sniegi un pār debesīm pārlaižas pēdējie putnu kāši. pilsētas logos pavisam lēnītēm nodziest gaismas, bērni pūš smagas miega elpas un vientuļie dodas klusās nakts pastaigās. tie veras saltajās, zvaigžņotajās ziemas debesīs, kur dienvidos noklust dziedošie gājputni un tāpat kā es ilgojas pēc apsolīta klimta skūpsta. uz to visu lūkojos caur aizsvīdušu logu, kas ūdens lāsītes sarausis kā tādu vilnas segu diendusas laikā, dodos līdzi viegli krītošajām sniegpārsliņām un, kad tās iesnaudušās ceļmalu kupenās, čukstus tām vēlu skaistus sapņus.

esmu kā tāds cauru dienu lutināts kaķītis, kas murrā un murrā, un murrā, taču ne par saņurcītu vēderiņu vai sabužinātu kažociņu aiz ausīm, bet gan par to dvēselīti, kas piesnigušos rietumos iemieg pie kamīna un apmaiņā pret krāpšanos galda spēlēs lūdz poēmu par ziemassvētkiem. brīnumainā kārtā mana sirsniņa tik pilna ar visiem šiem cukurotajiem gardumiem, ka nekārojas nedz čuksti zem ausu ļipiņām, nedz mīlīgi sakutināti sāniņi.

viegliem soļiem brienu pa sniegiem un šļūcu pa apsalušiem trotuāriem. uz lūpām tik salds smaids, cik salds tas mēdz būt pēc aplaizītas cukurvates. telefonā iepīkstas īsas vēstules no mana rudmatainā prinča, kurš jaunā gadā solās ar skūpstiem ārstēt manus ballē iegūtos kodienus un no krāsainām segām uzceltā fortā ēst cukurotus našķus, un dvēselīti silda where the wild things are nevainīgi noticētais stāsts. tik vieglprātīgi atdodoties mirklīgām burvībām, teju vai pakrītu apsalojušo trotuāru sniegos.

ielīdu savā melnajā mētelīti, zābaciņos bez caurumiem, dūraiņos un divās šallēs, uz pleca uzliku savu mīļo retro sačeli un, pakāpusies nost no lieveņa, iebridu žurkstošā sniegā, ievilku dziļu, ziemai tik ļoti raksturīgu saltu elpu un, paspērusi pirmo soli, saviļņoti lūkojos apkārt uz apsnigušajiem jumtiem, kokiem un gurdajiem kalniem upes otrā krastā. manas plaukstas nesildīja nedz kabatās ielīduši kaķēni, nedz tikko no krāsns izņemti un tur sagrūsti piparkūku cepumi, taču no maniem apsnigušajiem vaigiem nolaupīt smaidu nebija iespējams. laiski klīdu līdz pilsētai caur parkiem, viegli smaidīju par saviem ziemassvētku ballē satiktajiem prinčiem - viens ar skaistiem doriana greja vaibstiem, otrs - rudmatis ar zaļām acīm, par glamūru pērlēm, kailiem dāmu pleciņiem, skotijas dančiem, sašūpotiem virs krūtīm sēdošajiem plecu kauliņiem, sarunām par retro fotoaparātiem, literatūru un pasaulē valdošajām slepenajām apvienībām, kas kontrolē mazos ļaudis kā tādus mazus, naivus bērnus, par elpu aizraujošām ielaušanām svešās pils istabās un vāļašanos pa gultām gan divatā, gan neskaitāmu jauniešu, ģitāru un dziesmu sabiedrībā līdz pat rītausmai un sniegiem, par aizgulēšanos, mīļošanos autobusos, svešās istabās nozaudētām balles kurpēm un rotām, brokastīm pēcpusdienā un iemigšanu krēslas un toma jorka melodiju piepildītā istabā.
ceļš līdz pilsētai pārāk īss visām balles atmiņām.

pucēju savus brūnos rebel zābaciņus, mugurā velku melno kleitu un jaucu kokteiļus, jo šonakt mēs uzvedīsimies kā nepilngadīgi bērni, aizmirsīsim prezentācijas ar gaužām asarām un kārtējo reizi iemīlēsimies šarmantos itāļu puikās. ļaušos atdoties valdzinošiem smaidiem, mirdzošām acīm un salā iesārtušiem vaigiem, akustiskiem dančiem, krāsainiem kameru zibšņiem un neprātībām.

saltās ziemas melanholijas glaužas gar cieši sakniebtām lūpām un saskumušiem acu kaktiņiem, kur skropstās naivi rotaļājas silti okeānu bērni, gar saņurcītām matu šķipsnām, elektrisko ģitāriņu maigajām stīgām un viscaur ķermenīti plūstošajām skaistajām domām. miegos tās aijā un paijā, savukārt nomodā liek plaukstu pie lūpām un neļauj atdoties pasakām grūtām. pavisam klusiņām šodien čubinos studijās un klausos sarkanu ogu čukstos par aizgājušo rudeni un nevainīgu kastaņu slepkavībām, nodziedātās saldās melodijās un nejauši atklātos noslēpumos, kamēr mana dvēselīte bez mitas reibst no dienvidu šarma.

murr mīļajai ziemai, kas sauli modina astoņos no rīta, lai tā steigšus zemas ēnas projicētu uz guļamistabas nosalušajām sienām un maniem miegainajiem vaigiem,
murr mīļajai ziemai, kas māju agru rītu elpas pārvērš baltos mākoņos un paceļ piesalušajās debesīs,
murr mīļajai ziemai, kas ar savām maigajām, saltajām rokām glaužās gar ap kaklu aptītajām šallēm, kailajām plaukstiņām un spēlējas ar manu rīta cigaretes elpu,
murr mīļajai ziemai, kas ar saviem sala dimantiņiem liek smaidīt manai vietuļajai vaigu bedrītei un zobu sāniņiem iekosties lūpā,
tā sirsnīgi-laimīgi un viegli, kā veroties valdzinošā puikā.

noguruši no garām dienām studijās kā tādi mazi bērni smaidījām par pilsētas krāšņajām gaismiņām, pazaudējāmies akustiskās balstiņās un elektroniskos bītos, cits pilns krāsainām suliņām, cits baltām, kaitīgām vieliņām. simtiem apskāvienu, atzīšanās mīlestībās, neskaitāmas dalītas cigaretes sevi mīlošu ļaužu pūlī un mans ķermenītis sevi laimīgi dzen mājās vispareizākajā laikā un telpā, jo pilsētas ielās man nejauši jāsaskrienas ar šarmantu itāļu puiku, kam salauzta sirds. kad pagājuši viens otram garām, pagriezos un apjautājos viņa vārdu, viņš pasniedza cigareti un ar stāstu par salauztām sirdīm aizveda mani piecdesmit gadu tālā pagātnē pašā pilsētas dvēselītē. glaudīju viņa skumjo sirdi, kamēr viņš manējo lutināja ar elektriskām the doors dziesmām, malkojām vīnu un dalījāmies ar mūzikas mīlestību, līdz es kā tāds exotic stranger iemigu viņa sedziņās un skaļās radiohead: amnesiac dziesmiņās.

arhitektūras darbiņi un daudz kafijas visas dienas garumā visdažādākajos pilsētas nostūros. starplaikos smēķēju cigaretes, spēlēju dziesmiņas un vakaru noslēdzu ar luisu garelu uz lielā ekrāna iespējams visvairāk māksliņu ietverošajā ričarda mērfija brīnumā, ar smalka vīna glāzi un sarunām par filmām vesela gadsimta garumā, mākslu un literatūru visīstākajās franču noskaņās

par neveiksmīgiem rezultātiem fotografēšanas konkursā ķiķināju, savukārt par pirmo mikrofonā nodziedāto un uz elektro-aukustiskās ģitāriņas nospēlēto lykke li dziesmu lēju gauži saldas asariņas, jo nekas tik ļoti jauks nav licis manam ķermenītim tik uzkrītoši trīcēt.
mazāk bildēšu, vairāk dziesmu veltīšu dzīvo mūziku mīlošiem ļaudīm!

kārtējo reizi mācos mīlēt savu ķermenīti, drūmās domas cenšos nospiest kā tādu guļamistabā iemaldījušos zirnekli un cīnos ar bezspēciņiem. vaniļas un laima smaržas piepildītā dzīvoklītī tupu uz tumšas palodzes un aiz loga lietainajā vētrā meklēju pazudušās iedvesmas, kas mani atstājušas novārtā un klaiņo pa pilsētu kā tāds nomaldījies kūmiņš. iekniebiet, sapuriniet un tad, lūdzu, kāds kārtīgi samīļojiet mani un sabužiniet matus, jo ar tiem mirklīgiem labsirdīgu puiku acu-skatienu-smaidiem un iedrošinošiem uzsitieniem pa plecu, kas neredz manu saskumušo dvēselīti, nav bijis gana.

mani ņurca un burza nakts sapnis, kurā mirklīgā ātrumā apceļoju savus divdesmit vienus nodzīvotos gadus visneprātīgākajās laika un telpas variācijās un iemīlējos nezināmā saltas plaukstas īpašniekā, kas satvēra manu nobailējušos rociņu.

jau 196 dienu mājas lievenis pavisam kluss
skumstu
un kāroju mīļu apskāvienu

pa perth road klaiņo skinny bear dvēselīte un tas šķiet tik dikti draudīgs un salts pat mīlīgos, saules pilnos rītos. baidos, ka nejauši ar viņu saskrienoties, izkusīšu kā tāds cukurgraudiņš pati savās saldajās asarās.
un tomēr, mani varētu glābt ruds kaķēns vārdā cinnamon.