reiz es iemigšu starp nodzeltējušām grāmatas lappusēm, lēnītēm savīšos starp paragrāfu rindām un nozaudēšos tur uz mūžīgiem laikiem.

uz maniem pleciņiem sēž zemeņu lauks, lūpu kaktiņi atplaukst baltu ziedu smaidā, saulē es viegli piemiedzu acis un, spēlējoties ar vējā sabužinātām matu šķipsnām, klausos francijas čukstos.

reiz mēs pavasarī kavējām laiku saulainos tramvajos un izsalkušos vēderus lutinājām ar brūnajiem rīsiem un zaļo tēju. reiz mēs pavasarī malkojām kokteiļus i love you bārā un dancojām līdz rītam. reiz mēs pavasarī laiskojāmies vēju piegrūstos zālājos un malkojām stipras kafijas. daudz kopīgi smaidījām.
šajā pavasarī mēs klusējam.

uzskatīšu šo neprātīgi noslogoto dzīves posmu par jūdzēm tālo putniņa lidojumu atpakaļ no dienvidos pavadītajiem ziemas mēnešiem - spārniņos izzuduši spēki, taču negribas padoties, noskatoties uz visu to skaisto, kas saldi dus zem debesu juma un mana caur mākoņiem slīdošā vēderiņa.

es šonakt veldzējos burvīgā sapnī...
kā vasarā pa reizei zvaigžņotu debesu pielietā naktī.
mūsu vasarraibumu klātos smaidīgos vaigus
glāstīja ziedu pilns ābeļdārzs un atstāja tos neierasti maigus.
bezrūpīgu svētdienas rītu mēs todien pavadījām laiskojot zālājā un
ķerstot noklīdušos tauriņus miglājā.
lieli mākoņu ķermeņi viegli peldēja kā sniegbalti gulbji
un vairs vispār nepratu sajusties skumji.

identitātes trūkums ļauj man ielīst pasaules skaistākajos ķermenīšos un raudzīties uz lietām caur miljoniem, miljardiem acu.

eksistēju mirklī starp sapņiem un nomodu, mirklī, kad okeāns pieskaras krastam, krēsla pārtop tumsā vai gaiss pieglaužas zemei. mana dzīve šķiet kā tāds konstants noslēpumaina stāsta iztirzājums.

ņaudu, ņurcos pa klēpi, murrāju pie katra pieskāriena un vēl ņaudu. kā tāds kaķītis lūdzos kaut uz īsu mirkli tikai man veltītu uzmanību.

pieļauju, ka mīļais ērihs marija remarks būs kļūdījies savās atziņās

no visām lielām gaidīšanām cenšos atbrīvoties kā tāds kaķītis, kurš par varītēm no puncīša grib izklepot laukā sakrājušos kažociņu, taču remarka aplaimota, metīšu niķi pie malas:

          briesmīgi ir tikai tad, ja nav neviena, ko gaidīt.

mieriņi šķiet pavisam tāli. spēcīgi vēji šūpo koku zaros pumpurus, slēdz pilsētas tiltus pāri upei uz dienvidiem un putnu gaisa ceļus pār māju jumtiem un parkiem, kas lēnītēm tērpj pavasara drānas, izgrūdis no logiem rāmjus, tas pārtrauc briesmīgos sapņus un savēlušās matu šķipsnās grūž saltas sniega pārslas. prāts un ķermenis zaudējis visus spēciņus un sirds kāro ieritināties zem putna spārniņa. turos pie nedaudz atlikušajiem enerģijas krājumiem un ceru, ka ar tiem pietiks sagaidīt ievu ziedam aiz loga.

šādi lūkojos uz pasauli:

6,5 biljoni dvēselīšu - 6,5 biljoni dažādu skatījumu uz dzīvi. manā sapņotāja logā, caur kuru līdz šim raudzījos uz pasauli, reālists iesviedis akmeni un tas sabiris mazos gabaliņos, un racionālā bilde, uz ko tagad lūkojos caur tukšo loga rāmi, šķiet pavisam sveša.

glezna, uz kuru iznācis raudzīties retu reizi pēdējās dienās, liek pār vaigiem slīdēt izkusušiem kristāliņiem, kuriem acu kaktiņos un uz skropstu muguriņām vairs nav vietas.

mans kūmiņš kā tāds abpusēji velkams džemperis - skaists gan iekšā, gan ārā.

maigs skūpsts mani pārvērtis mazā putniņā, kas čivina no rīta līdz vakaram, un apzinos vārdos neizteikto solījumu vienmēr manus lietū samirkušos spārniņus sabužināt ar vieglām elpām un saudzīgiem glāstiem.
reizēm nemāku tam noticēt.

kā saltā ziemā nomaldījusies vasaras saule skumīgi glaužos gar horizontu, bēdīgā vaigā slēpjas bedrīte un acu kaktiņos saraušas sidraba kristāliņi. man nav spēciņu savaldīt šos sajūtu gadalaikus.

krēslas pielietos augstceltņu logos spoguļojas mani trūkumi, un raugos to neskaidrajos vaibstos. kaut varētu tik vien kā ar no ceļmalas paņemtu akmeni tos izbērt no koka rāmjiem mazos kristāla gabaliņos un palūgt pa pilsētu klaiņojošam sunim tos uzlaizīt.

laukā uz mūra neprātīgi ņaud melnais kaķis, tējkanna spalgi pīkst uz plīts, pār malām plūst verdošais ūdens, skaļi tikšķ virtuves pulkstenis, spēcīgā vējā trīc logu rūtis, nelaimīgs pāris otrā sienas pusē cīnās par savām taisnībām un es iekožos lūpā. tās ir līdz šim nepazītās emocijas, kas ir vispatiesākais sirds eksistences apliecinājums.

kūstu uz kūmiņa mēles kā tāda bērnības karamele