manās krūtīs slēpās kripatiņa anglijas lauku gaisa, matos burzījās rudens lapas un pie deguna smaržoja mitru koku stumbri, kad vilcienā man uzsmaidīja vīrietis ar oskara vailda lūpām.

ticu ūdeņiem uz mēness, taču kaķīšu mīlestībai gan nespēju noticēt. pat par varītēm ne.

es biju apņēmīga, es biju stipra,
un šobrīd atkal vairs nespēju pārstāt kārot pēc lielas glāzes silta lauku piena.
kurš mani pasargās no tā, ko vēlos?

ar plaukstām pieglaudusies pie plašajiem logiem, piemiegtām acīm saulē sildīju vaigus, ar purngaliņu mierīgi situ pie galda kājas līdzi ritmiņiem un brīžiem pavērusi vienu aci, nerātni raudzījos ielas otrā pusē aiz matētiem logiem viegli plūstošajās kaila ķermeņa kustībās. plaukstas kutināja draiskulīgais rudens, kamēr es pavisam lēnītēm atgriezos krāsaino lapu piebērtajās pēcpusdienu ielās un manā četrdesmit minūšu gājiena attālajā dzīvoklītī ielavījās kaislīgi sārtu gladiolu klēpis un zentas mauriņas desmit garīgās dzīves baušļi:

1  jāveido māja. konkrēta māja ātri uzceļama, bet iekšpasaule nav gatava pērkama.

2  nav jābeidz brīnīties.

3  jātic un jāuzticas. tik tici, un tu dzīvosi, kas šaubās, aiziet bojā - neuzticēšanās nozāģē dzīvības saknes.

4  negaidi no ābeles čiekurus un no egles ābolus.

5  nesaisties ar cilvēku, ja nevari panest viņa kļūdas.

6  spriežot par cilvēku, atceries viņa dāvātos līksmības brīžus.

7  novēli savam līdzgaitniekam vienpatības stundas.

8  nevis šaubūties un vilcināties, bet rīkoties un iedrīkstēties.

9  miesas bads mazāk bīstams nekā gara bads.

10  dzīvo tā, it kā katra diena būtu pirmā un pēdējā.

ļaušos maigiem miegiem baltos palagos starp ziediem, pieglaudīšos divdesmit divus gadus lielām atmiņām ar saviem kaķu spēciņiem un mieriņiem viegliem. pavisam mīļiem.

vairumam ļaužu diena vēl nav sākusies. pār pilsētu slinki vārtas pelēku mākoņu pilnas debesis, tik smagas, ka šķiet, tās varētu aizsniegt tā vien kā pastiepjoties pirkstgalos. esmu pieķērusies peldbaseina seklā gala apmalai un, līdz apakšlūpai iegremdējusies ūdeni, ar bālajām kājām maļu ūdeni. klusiņām. kustas hlorētais ūdens un glāsta ķermenīti. brīžiem ar remdenām, brīžiem pavisam siltām plaukstām. acīs kož hlorētais ūdens, es biežāk kā paraksti mirkšķinu acis.

caur stiklotajām sienām laužas iekšā auksta gaisma, kas pārsvarā sastopama tikai ziemas mēnešos, kad tā, atstarojusies no sniega, izgaismo atmosfēru drūmos toņos. no ārpuses lēnām apledo logi un no manām plaušām piedzimst milzīga un salta elpa, kas viegli izgaist virs siltā ūdens. vairs dzirdams vien virmojošais ūdens un ātrajā līnijā peldošo vīru izraisītie šlaksti. tie turpina kustēties pa ūdens virsmu nemainīgā ātrumā, ievelkot smagu elpu gan vienā, gan otrā peldbaseina malā un paraugoties pulkstenī ar sarkano rādītāju, kurš steigā griežas ap sevi.

piemiedzu acis un klusiem soļiem gar stikloto, šķietami neeksistējošo sienu, kas savieno āru ar iekštelpu, soļo sievietes un vīrieši. gados veci un baltām peldcepurēm par varītēm izstieptām pār sirmajām galvām. to ķermeņi bāli un nošļukuši, sejas pilnas mirdzuma un enerģijas un es nespēju šīs divas bildes apvienot vienā. pa vienam tie viegli ieslīd ūdenī un, paslēpuši baltās peldcepures zem ūdens virsmas, nozūd tur uz mūžīgiem laikiem.

piemiedzu acis. pietupusies pie peldbaseina malas ar apņēmību pirkstu galus samērcēt ūdenī, paveros pāri drēgnajai telpai. ūdenī šūpojošās vīriešu galvas pavērušas sejas manā virzienā. to sejas pārņēmušas dziļš skatiens, pilns iekāres un izvirtības. aizvērtām acīm iekrītot ūdenī izdzēšu neķītros smaidus no viņu sejām. no tām izsalkušajām, ilgu pilnajām sejām.

piemiedzu acis. lēnajā līnijā mirkstošie kāju pirkstgali ievelk īsas elpas un atkal pazūd zem ūdens. peldētavas pulksteņi apmaldījušies laikā strauji griežas uz riņķi. tie netiek līdzi enerģiskajiem peldētājiem, tāpat kā es netieku līdzi laika un notikumu romantiskajām attiecībām.

vēl vienu reizi es piemiegšu acis un kāpšu laukā no ūdens. nozudīs no lūpām saltā elpa un gar stikloto sienu es pazudīšu ģērbtuvēs.

vai atceries vienu no tiem agrajiem ziemas rītiem, kad
ceļš sniegā klāts, bezgala balts un rāms
klusiņām elpo?

vai vari atsaukt atmiņā tos gurdos soļus, kas
iegrimuši sniegpārslu segā gursgt un
atstāj aiz sevis pēdas?

vai tiešām aizmirsušās tās dziļās ilgas pēc
nākošajiem sniegiem vienīgajiem spējīgiem dziedēt
un noslēpt saltās rētas?

esmu klusā ziemas rītā apsnidzis, izbradāts ceļš,
kurš pavēries blāvās debesīs un gaida,
kad atkal snigs.

ar gājputniem pavisam rāmi
kaķu spēciņi aizlido uz dienvidiem
un to spārni tik ļoti vārgi
trīc melodijās aizņemtās no čellistiem

teju kails palagos baltos
snauž melanholijai atdevies prāts
un vasaras saulē izbalējušos vaigos
pieglaudies peonijas zieds tauriņos klāts

sapņaini tumsa glāsta sānus
teic pasakas par pilsētas zvirbuļiem,
kurus paņēmusi reiz plaukstā vājus
tāpat kā mani aplaimojusi ar trausliem mieriņiem

pagāšnakt galīgi bez spēciņiem
iemigu starp diviem vilciņiem

londonas kūmiņš tup rudenīgā pīlādžu kokā, no zariem blēdīgi rauj ogas un atņirgtiem zobiem nejauki smej.

ar mīļo londonu nogurušas laiskojamies uz palodzes, ēdam metaforas kā tādas karameles un katrai pār naksnīgajām debesīm pārslīdējušai gaismiņai pilnai dzīvības sūtam pa vienam pienā mērcētam stāstam.

daži mēs nepārtraukti atdodamies atmiņām. tie daži, kas apzinās agrāko notikumu vērtību tikai tagad un par varītēm cenšas aizpildīt mazos caurumiņus, kas reiz atstāti pavisam tukši. laiku pa laikam mēs paņemam no turienes kādu mīļu mirkli atpakaļ uz šodienu kā tādu suvenīru, citreiz negribam doties atpakaļ. gluži kā dodoties ceļojumā uz skaistām zemēm, un manā gadījumā pavasaris ir zeme, kurā man nav ļauts atgriezties, lai cik ļoti es to arī vēlētos, jo tur pavadīju visjaukākās dienas.

domāju par visiem saviem pavasariem un pēdējo spēju atcerāties tikai kā briesmīgi neglītu seju. tā caur caurēm noklāta ar bārdu, noslēpjot skaistās zaļās acis, kurās reizēm iznācis bieži lūkoties, un lūpas, kas nodevās glaimojošiem māniem. tagad es prātoju, vai tas ir viss, kas man atlicis no pavasara, vai tā ir tikai kārtējā aizsardzības reakcija.

šeit šobrīd ir salta ziema. tāda nejauki drēgna, kas apsegusi zemi ar bezgalīga klusuma segu. tādas reiz piedzīvotas bērnībā - ar vairākiem pāriem cimdu un šaļļu, asā vējā iesārtušiem vaigiem un smagai elpai, kas piesalusi pie sausajām lūpām un šallēm. ņurd sniegā attāli soļi un aiz mežiem vietām sarejas suņi. egles nogurušas no saviem zariem birdina apledojušus sniegus, palaižot brīvībā skuju smaržas un ļaujot tām glaudīties gar pagalmā rotaļājošos bērnu apaukstētajiem deguniem. zābakos saķēries sniegs nerātni kūst un tā vien gribas kā pēc iespējas ātrāk atgriezties mājās.

ilgojos pēc mājām, nezinot, kur tās šobrīd atrodas un ko dara.

tepat uz ielas, kas glaužas gar mājām, nakts stundās tup balts kaķis
vienmēr viens, vienmēr kluss

un tikai reizēm, izstiepis savu ķermenīti notekā blakus trotuāram, viegli un pavisam neuzkrītoši smaida, jo
par pilsētas mīluli viņš kļuvis tikai nesen, pazaudējis visus kaķa spēciņus un nodevies nepatiesiem stāstiem. viņa sejā jaušama viltota vienaldzība, acu kaktiņos bezgalīgas skumjas un pašā astes galiņā gaistoši sapņi. no rītiem to vairs nemodina siltas rokas un vakarā pirms miega vairs nebaro ar siltu pienu vai iesēdina klēpī

kārtējo reizi
vienmēr viens, vienmēr kluss
tur uz ielas paliek baltais kaķis

man šķiet, ka tā, kas pusnaktī vienās apakšbiksēs sēž uz palodzes izkārusi laukā kājas un šūpo vasarraibumu klātos pleciņus mūzikas ritmos, ir mana mīļā vasara.

slēpjos savā londonas kaktiņā no pilsētas kā tāds no pērkona nobijies kaķēns.

šodien uz pavisam īsu mirkli apstājās gan mana pagātne, gan nākotne, un tagadnē vairs itin nekas nebija saklausāms. mīļie, tas iespējams bija viens no vientuļākajiem klusuma brīžiem, ar kādu man nācies tikties.

katrs lācis (pat vismīļākais!), kas nerātni iegrābjas svešā medus podā, kad pašam viens tāds sēž mājās uz plaukta, ir pelnījis nejauku kodienu ķepā.

smagie vasaras mākoņi grimst pāri pilsētai ar saviem tumšajiem vēderiem un bezkaunīgi iekožas dienas vakarā kā tādā svaigi cepta klaipa galā. laiskie un paviršie rotaļājas rietošajā saulē, kamēr gurdie skumīgi apskauj zemi ar viegliem, mitriem pieskārieniem un tieši tāpat kā es tie klusiņām zviln domās par baltajiem gubu mākoņiem salas otrā krastā.