uz mana lieveņa sēž rudens skaists
pilns liepziedu un vasarraibumu ir viņa vaigs
pie kājām noglaudies murrā kaimiņa kaķis
un vakara saulē tam nedaudz piemiegtas acis.
te mani mīļo mūžam skaisti saltie ziemeļu vēji,
te neprātīgi kutina pagājušie divpadsmit mēneši
es tomēr labāk vēlos aizlidot uz dienvidiem
ar pilsētas klusajiem gājputniem.

spilveniem šorīt iekrituši vaigi
šķiet, tie naktī būs zaudējuši svaru kā tādi gadalaiki
manās krūtīs iezagušies pusaudžu niķi
un saviem skaistajiem sapņiem gribas uzšaut kārtīgu pliķi

lietus klusiņām čukst aiz maniem acu plakstiņiem
par tiem skaistajiem rožu krūmiem,
kas tagad gar sētu glaužas ar vītušiem ziediņiem

meža zvēri ietinuši manus sāniņus ķīnas baltās mežģīnēs,
uz gurdajiem pleciem izplaukuši pļavas ziedi
un reizēm, kad aiz plakstiņiem spēcīgi līņā, man šķiet,
ka arī es nedaudz smaržoju pēc saldas mēness gaismas

daži zēni smaržo pēc mēness gaismas,
citiem acis pilnas ar vasaras raibumiem.
ir arī tādi, uz kuru vaigiem zied sārtas rozes,
taču tie mēness gaismā lolotie tomēr mani mīļākie.

kautrīgi ir tikai bērni.

pilsētas ielas atkal smaržo pēc četriem gadalaikiem un mājām
re, ezis ar atņirgtiem zobiem nemierīgs tup pie manām kājām
vakara krēsla septiņās krāsās, sejā ķiršu ziedi kā tie kanāla malā -
tik valdzinoši un skaisti, cik kalnu kristāli starojoši baltā gaismā

sēžu uz palodzes baltā naktskreklā
vēroju kaķēnus spēlējamies kaimiņu pagalmā
šorīt dzimusī apņēmība murrā pakrūtē
un vakardienas niķus gribas atstāt pagultē

mugura ar sāniņiem galīgi bez spēciņiem
un vējš pavisam nedaudz kutina virs pleciņiem
uz jumtmales rindā sasēduši čivina putni
un vieglā smaidā rotājas mani nogurušie vaigi

baltajos spilvenos, reiz vasarā dzimušos, saburzījušās matu lokas -
tur klusītēm dus zēns, kurš reizēm smaržo pēc mēnessgaismas
miegs šķiet valdzinoši dziļš tajos nedaudz sārtajos, gurdenajos vaigos
it kā malkotu pienu pilnu ceriņu ziedu pazaudējies skaistākajos pavasara rītos

imagine you were on a boat in the middle of a lake
with no paddles and no one else around but trees
tall trees embracing the water
and you had to get back to the shore

ziemeļu gaisma zīmē ēnu bērnus saburzītos baltos palagos
un tur miegu putekļiem klātajos snauduļojošajos sāniņos
caurcaurēm tie ievīstīti melnā samtā un draiskulīgos zilu spārnu tauriņos
nav brīnums - tiem dancot šodien galīgi negribas

man ir
mājas,
mājas-mājas
un īstās mājas,
taču negribas nevienas.

vārds mājas manā vārdu krājumā tikpat nodrāzts cik angļu to love.

manos matu galos sapinušies saules stari
un pie kāju pirkstgaliem mierīgi līņā
vai tik es nebūšu nejauši ieķērusies mākoņos
starp abām galējībām - zemi un debesīm - tik mīļām?

deju grīda pārklāta straujiem sirdspukstiem
un to ceļgali padevušies mūzikas ierakstu atskaņotajiem ritmiņiem
uz zēnu sārtajām lūpām koķetīgs smaids
veros debesīs - tajās tikpat nerātni pagriezts zvaigžņotais vaigs
meiteņu mugurās mīlīgas svētku blūzes
ar cigarešu dūmos sapītām elpām tās glauda dejotājus no virtuves puses
neapzinoties, ka, dikti samiegojušās no rīta,
pamodīsies zem trīs debesīm un čivinošu putniņu pulka.

es esmu mani pieņemtie lēmumi

nakts drēgnās elpas pār manu muguriņu pārkaisījušas vieglas trīsas,
kas blāvā gaismā mirgo kā saltas ziemas zvaigžņota debess,
un es, pamodusies agri no rīta,
tās kautrīgi slēpju zem savas svētku blūzes.

otrā pasaules malā kaijas spēlējas ar rotaļīgiem viļņiem okeānu krastos,
baltie lāči šķērso diženus ledājus, kamēr glāstus lūdzošs kaķēns
tepat virtuvē
gatavo saldus rozīņu pīrāgus un klausās paaudžu paaudzēs nodotos stāstos.

kūtri vakars slīd pāri izstieptām, miegos savītām meiteņu rokām, kas pasaules bīstas,
turpat arī mazs zvirbulis klusiņām vītero iereibis no vīna,
un man brīžiem šķiet -
tās zvaigžņotās debesis uz manas muguriņas nemaz nav īstas.

prāts pieteicis ķermenim šķiršanos
un tajās lūpās, kas reiz sārtojušas kā saules aplaimotas zemenes upmalas dārzā,
iezadzies skarbums atceļojis no tāliem ziemeļiem.
kreisā acs no tēva, labā - no mātes,
un tajās matu šķipsnās, kas tik neprātīgi spītē zemei un tās septiņām māsām,
ieķērušās redzes krātās atmiņas vairāk kā divu desmitgažu garumā.
drēgnos palagos ietinusies miesiņa
dus klusiņām, kamēr prāts atdevies sapņiem
nelaimīgs klaiņo pa čīkstošām bibliotēkas gaiteņu grīdām
un turpat pavisam nejauši
tajās grāmatu ailēs, kas smaržo pēc miljoniem pirkstu nospiedumu vāktiem cauri gadsimtiem,
prāts snaudošu figūru pārsteigts vēro.

6 mēneši
118 dienas
un tikai 876. stundā bārā ieskanējās pavisam skanīgs un skaļš jamie woon, zēnu rokās dzima sidraba baloni un, viegli pagrūsti melodiju trīsās, tie rāmi slīdēja tieši pa vidu starp diviem stāviem kā starp vienādi spēcīgiem magnētiskiem laukiem. blāvajā gaismā mirgoja mūsu sārtie, smaidīgie vaigi un pie bāra ar saldām lūpām malkojām glāzes karsta piena ar medu.
vēl
7 dienas
un tikai 50 stundas.

decembris garšo pēc silta piena ar medu un gar maniem sāniņiem pēdējos rītus glaužas royal rebel, kas, pamodusies brīdi pirms iezvanās modinātājs, vārgi ņaud pie auss. vēl joprojām man blakus mostas vasaras bēdas, kuras par varītēm cenšos izmazgāt no baltajiem gultas palagiem, ar lielām, saltām rokām vaigus glāsta londonas aukstie vēji un trauslie miegi mani ved brīvdienu izbraucienos uz piesnigušu ričmonda parku vērot savvaļas briežus un viegli gaisā peldošās, tikko ķermeni pametušās siltās elpas.