uz mana lieveņa sēž rudens skaists
pilns liepziedu un vasarraibumu ir viņa vaigs
pie kājām noglaudies murrā kaimiņa kaķis
un vakara saulē tam nedaudz piemiegtas acis.
te mani mīļo mūžam skaisti saltie ziemeļu vēji,
te neprātīgi kutina pagājušie divpadsmit mēneši
es tomēr labāk vēlos aizlidot uz dienvidiem
ar pilsētas klusajiem gājputniem.