pie debesīm glaudījās ziemeļblāzmas
un murrājošs kaķītis tik mīlīgi pie kājas
bet tagad tupu uz viršu pārņemtas klints malas
un lūdzos smagajiem viļņiem ņemt līdzi manas bažas

engelbert humperdinck dzied skaisti, taču viņa vārdi ir absurdi.

pēdējās dienās sāku ilgoties pēc skaistajiem sapņiem jau pirms krēslas

man nav kaķītis, kam pienu dot

mani skaistie sapņi vēl joprojām smaržo pēc mēness gaismas
un šajā reibumā pēcpusdienas iznāk gaužām laiskas

te atkal stāv klusi mani skaistie sapņi
un sirdspuksti kļūst kaitinoši skaņi

man šķiet, es esmu nāriņa. es nebaidos dziļuma, taču man ir bailes no seklas dzīves.

zēni mani kārtīgi mīļo
uzvedos kā kaķītis rītos
kas to būtu domāji
ka vairāk nekā viena zēna kājas
starp maniem gurniem un ribiņām
tik ļoti piemērotas

man pakrūtē ieritinājies mazs runcītis
un pavisam mīlīgi murrā

mīļie, kā es mānos
šobrīd ledāji pirenejos
dambjos strauji kūst
un pār durvju slieksni ūdeņi plūst

esmu kā ūdeņradis ķīmisko elementu tabulā
un tās neglītās dienas vairs nevelku mugurā
manos pleciņos daudz mundru spēciņu
ka dančiem ļaužu barā viegli rodu vietiņu

pār mani tik liela nelaimība, ka sāk trūkt spēciņu. brūcītes ārstēšu gērnsijas krastos.

baltie vienradži nomaldījušies mežā
vairs nevaru lūkoties mēness gaismas sejā
brīžiem saņemu dūšu un turu savu muguriņu taisnu
un ceru, ka pavisam drīz būs labi, kaut vienai

tai zemē, no kuras es nāku, cilvēki grūtībās turas kopā.
šai zemē gluži otrādi - uzreiz kā ķibele, tā jāšķiras.

zinu, ka tā nemaz neizskatās,
taču ziema šogad tik salta un skarba.

arī pati sevī vairs nejūtos kā mājās

mājās klusītēm snieg
tāpat vien

svešā zemē piezemējos kā mīļajās mājās
es vairs nezinu, vai tā pieklājas

saule un mēness gluži kā manas abas lielās bēdas - kur gaist viena, tur no jauna atgriežas otra. savas saknītes zemē dzen pļavas un pa pasauli neizlēmīgi mētājas okeānu ūdeņi, un manā sirdī neizdodas atrast miera, varbūt tikai tad, ja viena.

baidos - rīts man atkal atņems vakaru
kā reiz maijā un jūlijā
un nebūs man vairs mani skaistie sapņi