murr mīļajai ziemai, kas sauli modina astoņos no rīta, lai tā steigšus zemas ēnas projicētu uz guļamistabas nosalušajām sienām un maniem miegainajiem vaigiem,
murr mīļajai ziemai, kas māju agru rītu elpas pārvērš baltos mākoņos un paceļ piesalušajās debesīs,
murr mīļajai ziemai, kas ar savām maigajām, saltajām rokām glaužās gar ap kaklu aptītajām šallēm, kailajām plaukstiņām un spēlējas ar manu rīta cigaretes elpu,
murr mīļajai ziemai, kas ar saviem sala dimantiņiem liek smaidīt manai vietuļajai vaigu bedrītei un zobu sāniņiem iekosties lūpā,
tā sirsnīgi-laimīgi un viegli, kā veroties valdzinošā puikā.