esmu kā tāds cauru dienu lutināts kaķītis, kas murrā un murrā, un murrā, taču ne par saņurcītu vēderiņu vai sabužinātu kažociņu aiz ausīm, bet gan par to dvēselīti, kas piesnigušos rietumos iemieg pie kamīna un apmaiņā pret krāpšanos galda spēlēs lūdz poēmu par ziemassvētkiem. brīnumainā kārtā mana sirsniņa tik pilna ar visiem šiem cukurotajiem gardumiem, ka nekārojas nedz čuksti zem ausu ļipiņām, nedz mīlīgi sakutināti sāniņi.