savās rudens glamūras noskaņās šķirstu vogue žurnālus un vakaru pavadu vannojoties sārtos ūdeņos un putu mākoņos ar dāmu cigaretēm un mel torme ritmiņu sašūpinātiem samirkušajiem pleciņiem. kā tāda izlaidusies jaunkundze!

dāmas ar kokteiļu glāzēm vienā rokā un elegantām cigaretēm otrā. smalkās, melnās kleitās un mirdzošām actiņām. ritmiņiem līdzi šūpo gurniņus un pleciņus un pavisam liegi balstiņām līdzi dejo ar rokām, kamēr džentelmeņi piesmēķētā bāra diskutē par literatūru, politiku un mākslu.
laiski un laimīgi dzīvojam
prātā vien izklaidības un vieglprātības
pakrūtēs rotaļājas kaislības
kad pie karstvīna glāzēm zvilnējam

aiz visām manām ādiņām slēpjas valdzinošs rudens un londonas sešdesmito gadu glamūra, par visām varītēm laužas agra svētdienas rīta saulē, pēcpusdienas saltajās un vārgajas debesīs un vakara pilsētas gaismu blāvajās laternu gaismās, apskauj mani vienos mirdzumiņos un tirda šarmantiem puikām sūtīt gaisa skūpstus. vēl joprojām klaiņoju pa zeltainu lapu piebērtiem parkiem, mīļoju kastaņus, malkoju kafijas kā elegantām dāmām pienākas, aizraujos ar fotoaparātiem, cukurvašu saldām vēlmēm, putniņiem, briežiem un cigaretēm un neļaujos tikt pamodinātai no utopiskiem ceļojumiem manā iedomu zemē.
laimīgas jaunkundzes lasa grāmatas un klausās ierakstus, kādus vien vēlas, kino teātros skatās 20. gs franču filmas pie tējas tases, smēķē cigaretes un ietiepīgi paliek pie sava viedokļa bez-gala-diskusijās.

sapņoju par cukurvates mākoni sārtu
no kura raudzīties zvaigznēs pavisam tālu
gaidīt virs piparmētru pļavām atnākam krēslu
un saņemt maigu pūcītes glāstu

manis pašas dvēselīte lej gaužas asariņas un skumst
debesis pavisam tukšas šonakt tumst
nedz murrā kaķēni
nedz smaržo kastaņi
tikai pagultē nomaldījies kucēns klusiņām kunkst

salta ziemas simfonija mīļo vaigus, vēji no ziemeļiem acīs grūž stikla kristāliņus un absurdo mīlestību balsu trīsiņas manu sirsniņu noved līdz saldām asarām. ar visiem spēciņiem turos pretī salam, kas nejauki kož pirkstos, un lūdzos kaķēniem dziedēt manu dvēselīti ar murriņām.

john malkovich
kurt vonnegut
edward shallow
johnny borell
julien pacaud
jarrod
victor hugo
woody allen
julian casablancas
oscar wilde
louis garrel
men with moustache
sasha hilton
gunārs binde

uz rokām ierāmētās frāzes spāņu valodā un uni-eyebrow nospiedusies uz baltās blūzes. šonakt ar savu frīdas kālo šarmu esmu saviļņojusi ne vien puikas, bet arī meitenes, un caur mani pašu tirpiņas dzenā juliana kasablankas jaunā dziesmiņa. par spīti visām saldajām un rūgtajām rudens romancēm ar mierīgu ķermenīti dodos pie miega, jo savu sirsniņu salauzt neļaušos nevienam, pat puikam ar skaistākajām acīm un tīrāko dvēselīti. cauri miedziņiem cītīgi centīšos atmīlēties un aizmirsties!

elegantais puika ar manierēm mani šovakar aizveda uz teātri, pieklājīgi glaudījās gar rociņu un, pavadījis līdz mājām cauri salijušajam, dzelteno lapu piebirušajam parkam, mīlīgi zem lietussarga sabučoja uz mājas lieveņa. rīt smēķešu piparmētru cigaretes, ar grāmatām laiskošos pārvalciņos un malkošu daudz tējas. tā ļoti izsmalcināti, jo eleganti puikas ar manierēm šoruden modē.

mazajā drouthys pagrabiņā neskatījos uz savu skumjo dvēselīti, bet gan ļāvos uz kakla saņemt skūpstu no dāmas, ar saldām asarām acu kaktiņos dancoju gameboy melodiju un ļaužu virpulī un drosmīgi tērzēju ar vienu no maniem vasaras prinčiem - edward shallow.
apciemošu viņu vēlreiz šovakar, pirms došos uz kokomo.

zelta stunda glaudīja manus noskumušos vaigus
un vairs nezināju, kam krāšu visus smaidus
laizīju rūgtus baložus, smēķēju tabaciņas
kabatās meklēju mīļu apskāvienu kripatiņas

photography is such a liar

rudens
ļoti mīļi dzied,
ļoti mīļi smaržo,
un ļoti mīļi satinies skaistās šallēs,
tādēļ skaistākā dienas daļa ir pastaiga cauri parkam ar piparmētru cigareti un domām par daudzajiem darbiem.

pēc kautrīgiem smaidiem un pieskārienu tirpiņām
naiva pieķeršanās izskrēja caur ribiņām
tā garšoja kā saldi malki gērnsijas piena
un pavasara sakutinātu vēja zvanu dziesma

ieritināšos kā kaķēns tev starp gurniem un ribiņām
murrāšu un sapņošu pavisam klusiņām
par tām trīs saldām vasaras dienām
ar tauriņiem un vieglām pēcpusdienas dziesmām

melns un brūns šeit un tur, neprātīgu ballīšu un kārtīga studiju darba balanss, tumškoka grīdas, kumodes, padomju laiku sekcijas ar kristāla glāzēm un konjaka pudelēm aiz stikla, puķainas kleitas, akordeoni un dziesmas to izpildījumā, austrumeiropas drūmais šarms, virkne 20. gs fotoaparātu, krāsainu, milzīgu lapu un kastaņu piebērtas ietves, dienām ilgi lietuslāšu glāsti gar logiem, piparmētru cigaretes mēbeļu pārbīdīšanas starpbrīžos, apskāvieni un puiku sabužināti mati, kaķēni, brūnie un baltie lāči, brieži un lapsiņas, saburzītas zīmītes kabatās, melleņu smaržas, faux fur mētelīši un šokolādes konfekšu kārbas.

tā vien kārojas kā visus mīļot un ļauties pašai tikt saburzītai un sabužinātai. lapu piebērtās ietves šodien galīgi izmirkušas, smaržo notekās sasēdušies kastaņi un pret logiem nepārtrauti glaužas lietus lāsītes. vēji pa varītēm cenšas ielauzties siltos dzīvokļos un malkot rudens tējas, savukārt manis pašas dvēselīte par varītēm grib izlavīties laukā, aizskriet līdz pilsētas bāriņam ar daudz dzīvām mūzikām un ar vieglu smaidu sejā tikpat viegli šūpināt pleciņus, kad ģitāriņas dzied dziesmas par banānu pankūkām. es tik dikti tad ņaudētu, murrātu un mīlīgi ar nadziņiem ieķertos biezos džemperīšos.

skinny bear dvēselīte salta kā ziema
un tās klātbūtnē manas pār vaigiem ritošās asariņas pārvēršas ledus pērlēs nekavējoties

pārlieku emocionāla
piespiedu kārtā, bet tomēr patiesi laimīga
es daudz murrāju un glaudos gar mīļām dvēselītēm, iemiegu melleņu smaržas pilnās sedziņās un iegrimstu neprātīgos sapņos
par ielēkšanu rudens lapu kaudzē saulainā pēcpusdienas krēslā
par lielām indiešu ģimenēm okeāna krastos
par saldām cukurvatēm, kuru sāniņi kūst pie aukstām rudens elpām
par viegliem smaidiem un piemiegtām acīm
par izsmēķētām piparmētru cigaretēm ar pilsētā nejauši satiktiem puikām
par sejām izgaismotām krāsainu zibspuldžu klātbūtnē
par gurniņu dancināšanu
un izstaipīšanos agrā rīta stundā
laimīgi kūstu kā marmelādes saldējums karstā vasaras dienā

tie puikas mani ar varītēm grib ņemt klēpī un murrināt, taču es kā tāds kaķītis izraujos no rokām un ieņaudos, jo iemigt klēpjos, ko tik ļoti mīlu, man aizliegts. vai tiešām es šogad smaržoju un ņaudu glītāk kā agrāk?