laimigu majito, skumju sirdspukstu un skinny bear ilgu pilna nakts. dargie berni vel joprojam laiza saldas specigu dzerienu glazu malinas un kikina, celo pa krakovas bariniem un viens otra iemilas. pilseta piesnigusi pilna sniegu, naktis aiz rokas ved pastaiga un skupsta zem elpu aizraujosam arkam. bez atlaujas. ta vien gribas, ka iesist pliki un steigsus doties majas uz ziemelrietumiem un paslepties zem segas.

sabučotas meitenes un puikas
krakovā nešķirojam

pēc saulrieta dosimies uz dienvidiem, elposim edinburgas rudeni un ļausim acīs spoguļoties ielu laternām, pusnaktī ieslīgsim saldā miegā uz pāris stundām un pavisam agri no rīta sāksim jaunu dienu ar ceļojumu uz austrumiem pie krāšņa rudens un iespējamiem agriem sniegiem, kurus glaudīsim un laizīsim garo pastaigu starpbrīžos. ņemšu līdzi savu mieriņu, kurš jau gandrīz divas nedēļas tup manā kabatā, un iesākto dziesmu par zirnekli uz guļamistabas sienas.

lapu piebērtā parkā, kad ar acīm iekodos sarkanos pīlādžos, pie kafijas malkiem un simtiem atspulgu pilsētā apjautu, cik ļoti laimīgu šogad mani dara rudens.
ne puiku dēļ.
gribas jums katram iedot mazumiņu no tās.

saldi trīc ģitāriņas un tā vien gribas kā nolaizīt stīgas. dancoju pie kokomo vairs nenovērtētām melodijām un puikām griežu muguriņu, jo lāpu savu sirsniņu, kurai dodu dzīvību ar sarkanvīna malkiem un rudens tirpiņām. šorudens nolaupījis ilgas pēc mīļās rīgas, kopīgi ar guļamistabā uz sienas snaudošo zirnekli klausās manās dziesmiņās un abiem par prieku es viegli šūpoju gurniņus par spīti sasāpējušiem papēžiem. jūtos dikti bagāta - man pieder viss, kas ar mani notiek.

rudens saltām rokām glāsta vaigus un kniebj lūpās,
piemiedzu tam viegli ar aci
un ļoti mīlu.
arī tādēļ,
ka viss nav tikai par puikām.

rudens ar savām saltajām lūpām skūpsta vaigus, ļaudis dodas rāmas svētdienas pastaigās pa ceļmalā saburzītām lapām, lēni pūš elpas un cigarešu dūmus. gaisā virmo noslēpušies smaržu kokteiļi un mājās iet nemaz negribas, kad jūdzēm gari gājputnu kāši aizlido uz dienvidiem ar debesīs izkliegtām atvadām.

ķiķinājām stunām ilgi, sarkasmu glaudījām kā tādu pūkainu kaķēnu un vispār nevīlāmies.
tikai būvējām draudzības, kamēr glāžu apakšiņās slēpās ābolu gravējumi un sveču gaismā laisojās viltoti art bar salmiņi.

rudens sēž koku zaros, ķiķina un nerātni lapas birdina. rīts pavisam agri glauda manu miegaino vaigu un priekšpusdienā ūdeņi nežēlo apskāvienus nepilnas stundas garumā.
tas viss spēciņiem un skaistām dienām.

aplaimojāmies ar mīļotām brazīļu mūzikām un puikām ar ūsām
čukstus malkojām sarkanvīnu un skaņi dziedājām līdzi stīgu aizkustinātām ģitāriņām
mīlīgi ķiķinājām un čubinājāmies ap arhitektūras darbiņiem

spontānā ciemošanās manā virtuvītē lika aizmirsties par rudens vējiem, lietiem un sāpīgajiem mīļotajiem

tik ļoti gribas spēlēt uz elektriskās ģitāriņas, cik ļoti citās reizēs gribas mīlēties

viegli papēžu piesitieni un maigi dziesmiņu glaudi liegi gaisā paceltām rokām
nopūstas pēdējo sērkociņu dvēselītes
bīstams nopietnības un peldbaseina ūdeņu apskāviena trūkums
grūti savaldāmās teenage rebel dvēselītes vara
bezkaunīgi miegainie rīti
pēc kuriem studiju krēsls un uz tā sēdošais soul mate ir mīļākais atbalsts emocionāli salūzušam putniņam
kurš nespēj izlauzties no dziesmiņas

spītēju puikām
dancoju savos rebel zābaciņos ar viegli degošu cigareti iespiestu starp rozā lūpukrāsas smaidu, ar mirdzumiņu klātiem pleciņiem un simtiem holgas uzņemtu bilžu ar neskaitāmiem krāsu zibšņiem

vaigus sildošā rudens sestdiena klusi murrā un ar ķepiņām glaužās gar ceļmalās sakritušajām sausajām koku lapām, īsti kaķēni laiskojas uz pēcpusdienas lieveņiem kopā ar smaidīgiem bērniem, kamēr mammas virtuvē vāra zupu. blandos pa pilsētas mazajām rietumu ieliņām, bakstu draugam sakot, ka smaržo pēc rudens puķēm un siltiem, tikko no krāsns izņemtiem cepumiem. ļaudis dodas savās sestdienas gaitās gar skatlogos viegli smaidošām pastkartēm, vakardienas maiznīcām un tikko krāsotām sienām, kas vēl laisojas pēcpusdienas saulē.
ņurd telefonsarunas,
ņurd kastaņkoki,
ņurd ūdeņu mazie vilnīši
un jauniešu pilnas automašīnas.
vēji pavisam rāmi šūpo zaros putnus, un tikpat rāmi zelta stunda iemieg aiz pilsētas vidū dusošā kalna. mani mīļie pietvīkušās vannas istabās mazgā savus ķermenīšus un mugurā velk mirdzošas drāniņas - šovakar mēs ceļosim 20 gadus tālā pagātnē, smaidīsim ar un par bedrītēm uz vaigiem, dancosim ar gurniņiem, uz nebēdu smēķēsim tabaciņas un dzersim saldas suliņas. un visu vakaru man vieglu vēju sačubinātās matu šķipsnās sēdēs doma par pusdienas laikā aiz muguras noslēpušos ziemeļīriju.

iesnām un klepiem rādu nadziņus
šovakar murrāšu kokomos bārā kā katru ceturtdienu par jaunības vieglprātību
kāpēc?
tāpēc ka nemaz negribas pieaugt

nedaudz pirms pusnakts atgriezās mana mīļā dveselīte
viņa mani šķietami mīļi samīļoja
un es pasmaidīju

septembra burvība smaida tikai mākoņu pilnās dienās, kad agrā rīta stundā ietinusies šallē un padusē iespiestu skiču bloku uz lieveņa ar šķiltaviņām piešķiļu cigareti un vieglā solī cilpoju uz dienvidiem ķiķināt lekciju pēdējos solos ar savu soul mate
taču jau pusdienas laikā man roku spiež rudens saaukstēšanās un fotografēšanas biedrības sanāksme jāaizstāj ar garām stundām miega ķiršu sedziņās

dienās pleciņus gozēju saulē, vakaros tie laisojas vienos mirdzumiņos
daudz dancoju un sārtām lūpām smaidu par savu jaunības izlaidību

lasu remarka trīs draugi, smaidu par uz vaigiem smaržojošajām zemenēm un kārtējo dienu pavadu drošā attālumā no naivajiem saldo un reibinošo dzērienu mīļotājiem. vēl joprojām smēķēju tabaciņas, spēlēju ģitāriņas un ciemojos the kokomos, kad mieriņu nedod rudenīgi kaķēni un vasarā nomaldījušies vienradžu bērni.

lūdzu, vienu panda-cuddle pēc kārtējo reizi salaustas sirds

puikas spēlējas ar mani, un tāpat es spēlējos ar puikām. tā mēs laužam virkni siržu un agrā rīta stundā impulsīvi nemanot pazūdam. kaķīši, šeit ir runa ne tikai par nejaukiem puikām, bet arī par bēgšanu no nelaimēm un skumjām un neļaušanu tikt saprastam, atdošanos pusaudžu iekārēm un nespēju samierināties ar acīmredzamu faktu.
viss tik ļoti biedē, ka pat lietus vairāku dienu garumā to nespēj nomazgāt.