vācija piespiež dzert gāzētu minerālūdeni un naktīs dzīvoties uz grīdas, klausīties telefonsarunās svešās mēlēs un bankomātu rāmajos pīkstienos, pēc kura retu reizi tiek nopūsta smaga elpa. gaismu, klusu sarunu un soļu atstarojošā grīda atņem ceļojuma laikā sakrāto siltumu un spēciņus un tā vietā saldē ķermenīti. nogurums izstiepies no papēžiem līdz pašam galvgalim, kas noslēpies no pasaules zem cepures un vienīgais brīžiem murra aiz drošības sajūtas. vācija dodas saldā miegā, kamēr pati ilgstu rīta saules un kripatiņas mūzikas, kas paredzami pazaudējusies kaut kur starp lielbritāniju un eiropu neskaitāmu jūdžu augstumā virs starp salām snauduļojošiem šaurumiem. latviešu dāmas tepat nedaudz uz maniem austrumiem spēlē kāršu spēles, smaida un dodas laukā sarunās ar cigareti un nepaklausīgām šķiltaviņām. jācer, ka tieši no turienes atnāks rīts un mani laimīgi tālāk aizvedīs līdz mīļajai rīgai, kuru sveicināšu ar vieglu smaidu un saldām asarām.
nākoši ceturtdaļu dienas no miega mani sargās hausmaņa against nature, kripatiņa fotografēšanas un domas par tikšanos ar mīļās rīgas bohēmu.

pilsētiņas osta pielijusi pilna okeāna ūdeņu, pilna kaiju mazuļu un autoostā uz soliņiem ķiķinošu bērnu. starp gērnsiju, hermu un sarku vēl snauž naktstundā ostā iepeldējušie kruīza kuģi un aplaimoti sildās rīta saulē, kas okeānu izrotājusi mirdzumiņos. tirkīzzilie ūdeņi glaužas gar krastiem, starp salām nomaldījušām klintīm un pavisam agri no krasta nozudušajām buru laivām, kas devušās savos vasaras dienu piedzīvojumos. uz to visu nolūkojas pilsētas ēku augstākajos logos mītošo kafejnīcu apmeklētāji, kas malko savu rīta kafiju un kliedē no acu kaktiņiem neizbersto miegu ar paviršu avīžu šķirstīšanu, katru lapu pāršķirot ar uz mēles samitrinātu pirkstu. preses veikaliņu puikas izstāda pastkaršu un un avīžu stendus un logos izliek īrisa saldumus, ielās sāk skanēt stabules melodijas un kaķēni, glaužoties gar leiveņiem, dodas rīta pastaigā. šauro ieliņu karodziņu virtenes liegi šūpojas vējā, klausās kuģu pirmajās elpās un spēlējas ar katru saņemto saules staru. pa simtiem pakāpienu dodos uz hauteville namu kārtējo reizi jūsmot par viktora igo daudzpusīgajiem talantiem, elpot pirms vairāk kā gadsimta viņa izgrūstās elpas un atklāt jaunus noslēpumus, kurus viņš pats apslēpis savas mājas tumšajās sienās. pa gaiteņiem mani ved franču puikas ar savām šarmantajām aurām, kuras neizdodas nobildēt ne ar vienu kameru un lēcu, un tā vien šķiet, ka visa sala murrā kā tāds kaķītis, kas, glaužoties gar lieveņiem, dodas rīta pastaigā.

šorīt krastā atgriežas vakarnakt uz franciju aizpeldējušie jūras šaurumu ūdeņi. drūmi un smagi tie atgriežas ar vējiem un skumji glaužas gar klintīm. tā es tur stāvu uz līdz pusei jūrā ieslīguša klints akmeņa, ar sauju ķerstu putniņus un izmirkstu sāļos ūdeņos, kas atsitušies pret klinti paceļas gaisā kā milzu roka un cenšas mani paņemt sev līdz.
nebīstos, jo horizontā šorīt apmaldīties nav iespējams.

rīta saule pielējusi salas rožu un ābeļu dārzus, kuros āboli mazgājas rīta rasā un gaida pirmās bites. klusi čukst putni, lūkodamies uz tirkīzzilajiem ūdeņiem visās debespusēs un tirkīzzilajām debesīm, pār kurām lidmašīnas izveidojušas neskaitāmus rakstus. smaržo pēc laimīgas vasaras, pēc miljoniem smaidu un saulē piemiegtu acu, kas pavisam nogurušas vakaros iemieg pie lavandu smaržu nodziedātām dziesmām. vējš kutina zālājos ķiķinošos sienāžus, glaužas gar sāniņiem okeāna krastā un nes manas ilgu domiņas uz austrumiem un ziemeļiem.

koku lapotnēs pavisam rāma sēž vasaras krēsla, vieglas elpas pūšu ogu pilnie kazeņu krūmi un pavisam saguruši sarunājas putni, nav nedz akustisku ģitāriņu, nedz saldi skanošu sinezatoru, un jūras šaurums mani šķir no visām mazajām vasaras romancēm.

vāļājos uz palodzes, sauļojos, daudz smēķēju, lakoju nadziņus un dungoju dziesmiņas, jo atkal ir ceturtiena ar the kokomos!

vakari gaužām vasarīgi
zelta stunda glauda pilsētu ar mīlīgām gaismām, baltās buru laiviņas slīd pa horizontu kā tādi gulbji
dikti rāmi un laimīgi starp tumšzilajiem ūdeņiem un smagu, baltu gubu mākoņu piepildītām zilajām vasaras debesīm
rietumu piepildītajā virtuvītē puika pūš savas zelta dzimšanas dienas svecītes
smaržo pēc burkānu un apelsīnu kūkas un sirdī iestājas mieriņš par mazu saņemšanos nepadoties drūmajam biedram aiz sienas
cenšos būt stipra, kad augusts tik viegli glāsta vaigus

šonakt mani līdz lievenim nepavadīja valdzinošs puika, kā tas notiek ceturtdienu naktīs, bet gan kliedzošas kaijas, izsalkušas pēc priekšpusdienas un lielās ļaužu kņadas pilsētas dvēselītē. aptuveni vienu mēnesi garā vasara iesākusies gaužām burvīgi, lai gan ar smagiem lietiem no rīta. daudz smēķējām, daudz smējāmies un daudz kustinājām un kutinājām gurniņus. murrāju kā tāds kaķītis pie katras satiktās dvēselītes, gan filipa, kurš patiešām dejo kā vienīgais latviešu puika vārdā filips, ko zinu, gan šarmantā jamie t puikas, kurš cienā ļaudis ar hotdogiem. aizlavījāmies agrā rītā atpakaļ līdz dzīvoklim, daudz dziedājām un atkal daudz smēķējām, bučojāmies ar brazīļu meiteni veļas mazgātavā un spēlējāmies akmentiņos kā tādi kaimiņu bērni. mēs visi gaidām ceturtdienu the kokomos bārā ar daudz sašūpotām kājām, daudz dejām un daudz dziesmām, un iespējams, ar manis nospēlētām melodijām. mani mīļie puikas iedrošina uz daudz muzikālām apņēmībām.

lietainais rīts starp pieciem un sešiem bija dikti mīlīgs, nedaudz miegains un nervozs, taču domas galvenokārt tika novirzītas uz sen nēestu šokolādīšu izvikšanu no universitātes vending machine un visu vasaru gaidītām otrā mācību gada beigām. pēcpusdienā prezentāciju laikā vāļājāmies pa gaiteni (kopā veseli astoņi), dalījāmies ar saviem backup plāniem izkrišanas gadījumā, klausījāmies mana soul mate dziesmās un uzmundrinājām noskumušos gan ar apskāvieniem, gan smiekliņiem dāžādos tembros. turpat aiz muguriņas bija mans eiropeiskais dizains, kas iegrūdis saujā gandarījumu par lielajiem vasaras darbiem, telefonā neskaitāmas ziņas, kuras tā vien gribas kā samīļot, un mājās tikpat mīļa vēstule no skinny bear. tagad tik atliek nedēļu daudz dancot un muzicēt un doties atpakaļ uz mīļo eiropu.

baloži uz jumta maliņas satupuši galīgi salijuši
otrā upes krastā lietū izmirkušie kaķēni saskrējuši vietējā bārā sasildīties un jūsmot par ziemeļīrijas mīlīgi sašūpotajām kājām. murrā basģitāra un murrā kaķēni, un murrāju arī es pie katras saņemtas ziņas no upes otra krasta
pie bāra letes pavisam noteikti sēž viens dūšīgs vīrs, malko savu svētdienas pinti, pļāpā ar bārmeni par futbola spēli un neliekas ne zinis par savu ceturtdaļu redzamo dibenu. un par viņu neliekas zinis uz jumta maliņas satupušie baloži galīgi salijuši, jo ziniet, rītdien taču sāksies mana brīvību pilnā vasara!

gurniņiem šajā nedēļas nogalē iznācis sēdēt mājās pavisam rāmiem
tā vietā dancinu pirkstiņus pa ģitāras stīgām un meklēju saldo balstiņu sen nespēlētās dziesmās
vispār jau būtu pelnījusi uzrakstīt savu the panda-dog song par godu pabeigtajiem arhitektūras darbiem, taču
gurniņiem šajā nedēļas nogalē iznācis sēdēt mājās pavisam rāmiem
un tas nekam neder

dārgie, ļaujiet man dzīvot šodienā vēl kādu krietnu laiciņu. rītdienas stresiņiem nav nedz spēciņu, nedz vēlēšanās, tādēļ labprātāk turpināšu ar kolinu iesākto the panda dog song un virkni citu dziesmu manai šovakar dibinātajai grupai ar nosaukumu maruaridh. sēdējām dikti ilgi uz mūrīša pie mājas, pļāpājām par saulaino pirātu piekrasti, lielbritānijai tīkamajiem iksiņiem īsziņu beigās, valdzinošām mūzikām un filmām gan ar zāles reibumiņu, gan bez tā un smēķējām poor cigarettes. kolinam tagad garš ceļš līdz mājām, es par viņu daudz un dikti smaidu un nedaudz ilgojos pēc glaudīšanās gar ziemeļīrijas sāniņiem, kas vienmēr tik mīlīgi smaida un šūpo kājas basģitāru stīgu ritmiņos.

jo pilnāka galva romānikas un gotikas arhitektūras, jo biežākas un laiskākas kļūst cigarešu pauzītes
īsziņās sūtu puikām smiekliņus, smēķēju neskaitāmas cigaretes un pēcpusdienas saulē ar manu soul mate dodamies īsā atputā ēst mīlīgo summer breeze -
laiskojāmies uz veikala mūrīša, daudz ķiķinājām un dzērām piena kokteiļus

murr neprātīgi izšūpotajiem gurniņiem pie eksotiskām jam sessions!

daudz dejoju
daudz smaidu
ēdu zemeņu tiramisū kūkas un spēlēju dziesmiņas

pieklājīgi reibstu
pieklājīgi smēķēju
un glaužos gar viltotās norvēģijas sāniņiem

klausos dziesmās
klausos improvizētās saspēlēs
un jūsmoju par skaistām meitenēm un puikām ar šķietamām latviešu dvēselītēm

iemīlos the kokomos
iemīlos mirkļos
un kārtējā zelta stundā izlavos no mājas spēlēt galda spēles

noticu pasakām
noticu naiviem solījumiem
un daudz dzīvojos mazās pilsētas divos jaukākajos stūrīšos

reizēm sadodos rokās
reizēm savam dvēseļu radiniekam iečukstu saldu rrrrr
un, pieveikusi mazās bailītes, murrāju kā tāds kaķītis

sen nav bijis tik laimīgi!

savā latvijas pilsētiņas saulainā ziemas rītā šeit tālumā pamodos spēcīgāka kā pāris iepriekšējās dienās, sažņaudzu dūrīti un turējos pretī tiem miegiem, kas centās mani pagrūst atpakaļ zem ķiršu sedziņām. viegla izstaipīšanās, rīta piparmētru cigarete un tīkami atdzisusi zaļā tēja, milzīgas apņēmības nepadoties tiem apsārtušajiem un nedaudz sūrstošajiem vakardienas vaigiem, lai dienu apēstu kā tādu veselu pīrāgu un justos pavisam pilna. patiesībā mani vajadzētu iedzīt stūrī un nelaist no turienes laukā ilgi un dikti, vai pat uzsēdināt uz ziemas garumā izkaltušiem zirņiem par visām tām dienā, kuras esmu izbojājusi kā tādu jubilejas kūku vai bērnudārza bildi ar izmēdītu seju. gribētos taisnoties, ka kuram gan tā negadās, taču šobrīd es labāk salieku visus spēciņus kopā un mācos no kļūdām. saules pilnā istabā veidoju kārtējo to do list un gaidu vēstules no pasniedzēja, kurš iedos vēl vienu devu piespiešanās un apņēmības, caur vēstuli piespiedīs smaidīt melanholiskajām acīm un virknēs vērt teikumus par klasiskās arhitektūras brīnumiem.
dārgie, uz mani skatās frīda un aiz loga dūc bites (pat lietainos brīžos).

piekāšu sabiedrību, kas liek justies slikti par to, kas esmu. un šoreiz arī mana mīļā dvēselīte nav izņēmums.

abas ar cūku gripu vārtamies pa gultu
nu jau veselu nedēļu
smēķējam cigaretes, saskandinam neskaitāmas tējas krūzes un runājam par draudzībām

tomēr būtu varen jauki, ja tā jau rītdien dotos prom
ir dikti daudz darāmu darbiņu

pār debesīm pārvilcies drūms briesmonis un nelāgi raud, rūc un šņāc un nepārvaramajās skumjās kalna otrā pusē zibeņo. sēžu sarāvusies uz lielās palodzes, smēķēju savas piparmētru cigaretes siltajā vīru džemperī un siltajās zeķēs, klausos mākoņu dārdus par salaustajām sirdīm, kas tālumā noslēpuši vasarīgā rīta zilos jūras ūdeņus, kalnus otrā pusē un cilvēku dvēselītes uz visām debespusēm, un lūdzos to doties uz puertoriko.

pēdējos miega laikos sapņi iznākuši dikti saldi un zinu, ka saldāki par sen aizmirsta puika noskūpstīšanu un vienradžu barošanu ar cukurotiem āboliem vairs nevar būt.
naktis laikam mani šīs pāris dienas nedaudz lutinājušas.