visi nelaimīgo-divu-mēnešu-un-sešu-dienu-mirkļi vienā īsā naktī - resnais kaimiņu kaķis sildāmies vakara pēdējos saules staros, mulsinošas sarunas ar inteliģentiem puikām, priekšlaicīga aizbēgšana no garlaicīgām ballītēm, lakricu cigaretes vientuļās pastaigās ar lieliem vējiem sagrūstiem matu šķipsnās un aiz krekliņiem, mājupceļā satikti skaisti puikas, nejauša kaķīšu nibiedēšana zem iemigušām automašīnām, rīta gaidīšana uz lieveņa ar vakara pirmspēdējo cigareti, klusa lavīšanās augšā pa kāpnēm, kur kārtējo reizi mani nesagaida skinny bear, un šonakt paredzama kārtējā sapņu izvarošana.
rīt atkal izlikšos, ka negribu par to runāt. un tā jau divus mēnešus un sešas dienas.

līdzjūtība aizbēgusi no mājām, un bez tās draudzības pavisam vienkārši izslīd no rokām. nekā daudz no mums nav palicis - tikai uz virtuves galda murrājošais kaķītis, mirdzumiņu maskas, aiz kurām bailēs paslēpties, tabaciņas dūmu piepildītas drēgnas istabas, pāris ģitāru melodijas, persiku lūpu krāsa, ar ko sabučot mīļus puikas, maza amsterdama uz ledusskapja un bērnišķīga franču mīlestība veltīta luisam garelam.

vējš noguris jau iesnaudies saldā miegā, kamēr sarāvusies tupu laukā uz mājas lieveņa, klausos putnu noslēpumos un dzirdu mājas otrā pusē nu jau noziedējušo ievu, kas logos čukst saldus sapņus gulošajām dvēselītēm. vaigus viegli glāsta mazo lāsīšu migla un matu šķipsnās vijas tabaciņu dūmi. tieši šajā brīdī manis pašas dvēselīti aijā klusas mūziciņas un zemo debesu rīta burvība, un es neatļaujos atgriezties mājās man turpat aiz muguras un atdoties rītdienai, jo tepat blakus uz lieveņa šķietami sēž skinny bear, kurš pēc simtiem lūgšanu mani te sagaidījis un glauda muguriņu. tik ļoti negribu no viņa šeit tagad šķirties!
tā es te skumīgā laimē murrāju, gaidīdama, kad izdzisīs ielu laternas un aizdzīs pārvalciņos ar varu.

vakarnakt pie manis gultā ielīda gan iekšēji, gan ārēji tukšs skinny bear un neļāva aizmigt līdz miglā nomaldījušamies saullēktam.

smēķēju cigaretes, laiskojos pārvalciņos un pa kluso klausos popolo.
kā tāds izlutināts kaķītis.

pilsētā sajutos kā tāds mazs putniņš.
tā vienkārši. nedaudz nobijies no otrā upes krastā snaudošā miglas mākoņa, vasarīgi izsalcis, cilvēku mīlošs un pilns nezin-kur-gūtas-enerģijas, un pēc laiskas čivināšanas pusdienlaikā, gribošs paslēpties jumta korē, lai gaidītu no dienvidiem tuvojošos lietus.
šķiet, ka reibina bordo, lavandu buntīte un piparmētras.

ar cerībām, ka vējš aizpūtīs pavasara mēnešus tālu jūrā un noglabās ziemeļu ledus okeāna dziļumos, zvilnēju maza jūras krasta smiltiņās, kamēr mani brīžiem glaudīja vasaras saule, matu šķipsnās dancoja smilšu graudiņi un uz pleciņiem sildījās vasarraibumi. saldās ķiršu lūpiņas nolaupīja laiskošanās parka zālājos, trīs kaķēnu smaidi un rīts to pašu spānijas ķiršu sarkanos pārvalkos.
tagad ar savu piparmētru cigareti zobos un džima morisona biogrāfiju mīloši iespiestu saujā saprotu, ka neapzināti bieži esmu laimīga.

stāvēju uz palodzes atspiedusies uz plaši atvērtā loga ar piparmētru cigareti un pazaudējos nakts pārņemtajā pilsētas klusumā ar jumtiem pārsegtiem pār blāvām gaismām logos, pārredzamu pilsētas kņudoņu nedaudz tālāk, pavisam rāmu upi un iesnaudušies kalniem aiz tās, kur ļaudis pūš savas miega elpas. negribēju, lai izdziest cigaretes uguntiņa un uz otru pasaules malu aizraujas zvaigžņotās debesis, pavisam melanholiskas.
tā es tur murrāju kā tāds kaķītis un uz muguriņas sajutu mieriņu. pietrūka tikai mīlošs glaudiens.

atkal salauza manu kaķīša muguriņu.
ņau.

pēc kafijas smaržojošajā ieliņā uz ceļmalas barojām kaķēnus ar zemenēm, pēcpusdienas virtuvē cepām ķiršu pīrāgu un zemenes mērcējām sidrā.
pienāca vakars un ceļā uz mājām mani nolaupīja 1 mēnesis un 11 dienas.

kittens smell strawberries and gameboys_
junky will never steal my soul_
teenagers lick french pop_
jim morrison is my favorite beatnik_
i wish george orwell were my hero_
liquorice paper cigarettes_
don't let the sun eat my shorts_
the bear is in coma again_
am i the cleanest room or what_

summer laze
edward shallow
weird dancing
broken horses beat disappointed horses
awesome homepage
lipstick-face-boys
fashion
ratatat and battles and pivot and the knife
and errors and lykke li + kleerup and detektivbyran
broken heart beats
russian cameras
kittens
louis garrel

alcohol
cigarettes
boys
dance floor

pilsētas baltie gubu mākoņi kā tādi bērni spēlējot paslēpes. tie paslēpušies aiz jumtiem un pagalmu uz brīdi atstājuši pavisam klusu. tikai putni pār to pārlaiž liegas ēnas un zaļie ziediņi, izpūsti cauri, saskrien stūros. un to lielo klusumu piepilda maigā pavasara smarža.

manī kaut kur pavisam dziļi un klusi zied sārts peonijas zieds.
reizēm tas viegli trīc pie dziļām elpām un tikai citiem manāmi spoguļojas zem maniem acu plakstiņiem.
runājot, tas esot patiesi burvīgi, taču nenovērtēts tas varot ātri vien noziedēt.

pārrasties mājās četros no rīta pēc daudz dejām un smaidīgām sejām ir brīnum-skaisti. saule šķietami dodas pie miera otrā pasaules malā, laternas saldi dus nakts miegā un putni, noslēpušies koku zaros, viegli čivina. iespējams, ka tie neļaujas iemigt. vai varbūt sūta melodiskas jauna rīta enerģijas. vai vienkārši laiski rotaļājas rīta gaismās. un burvīgākais ir tas, ka patīkami drēgnajā mājupceļā pavisam negaidīti kāds pavisam svešs ausī iečukst you are gorgeous, you know!. ar vieglām domām par zvilnēšanu apsarmojušos zālājos ar pavisam nejaušām sejām un balsīm, saulaustām sirdīm turpat blakus un tālumā, nejaušām franču dāmām un apbrīniem vērstiem uz visām debesu pusēm. sakiet man lūdzu, kā lai nejūtas šadā rītā laimīgs! apsēdos uz klusas ceļa maliņas, raudzījos pirms mirkļa pamodušās debesīs un aizmirsos. nedz dziļu domu, nedz vīziju. tikai es un saldā rīta smarža aptinusies ap mani kā tāda maiga šalle. tā glaudījās gar vaigiem, gar puķu biksiņām un dzeltenām zeķbiksēm, kamēr pati ieslīgu dziļā miegā.

bailes no pasaules un dzīves padzinušas mani zem pagultes tumsā kā tādu kaķīti, taču man nav paveicies ar spējām redzēt tumsā, tādēļ es tur trīcu un gaidu, ka mani sagrābs kāda mīļa roka, ieliks klēpītī un glaudīs, līdz sākšu saldi murrāt. dzīve taču ir viena milzīga problēma, kas uzsēžas virsū ar savu milzīgo dibenu un briesmīgi smacē nost. un tāda bezspēcīga zem tās es tur spirinos, līdz nav spēciņu, un padodos.

šajā zemē vārdi zaudējuši savu patieso nozīmi un skan ka tāda pēdējā elpa.

pilsēta šovakar šķita iesnaudusies jau pirms saulrieta. tā iededzās laternu gaismās, saulei pazūdot aiz jau veselu mūžību snaudošā gorillas vēdera, kurš reizēm izgrūž smagu elpu, kas turpat steigšus pārvēršas lielos vējos, sapurina skaistos smaržīgos kokus un tādos vakaros kā šis kļūst pavisam rāms un kluss. gar maniem melanholiskajiem vaigiem glaudās pilsētas un ziedošu zaļumu smaržas un kaut kur ceļmalās murrāja kaķēni harmonijās ar putnu dziedātām vakara pasakām.
tabaciņu elpas, uz patiesiem notikumiem balstīti stāsti un iespējams arī muzikālas burvības ietinušas mani kā tādā miera pilnā sedziņā, glauda un mīļo, un tādos brīžos pirkstiņiem to vien gribas, kā spēlēt ģitāru melodijas un uz papīra strēmelēm zīmēt pastkartes.
pilsēta šovakar šķita iesnaudusies jau pirms saulrieta. tā iededzās laternu gaismās, saulei un man pašai pazūdot aiz jau veselu mūžību snaudošā gorillas vēdera.

šķiet, ka smaržīgajam balto ziedu kokam tepat man aiz loga kļuva par mani skumji. tas mani viegli samīļoja un pasargāja no vēja. un pats galvenais - iedeva gaistošu mieriņu.
kamēr šis mieriņš man glaužas gar sāniem kā tāds kaķītis, centīšos atjaunot savu latviešu dvēselīti. esmu pārliecināta, ka tieši tās zudums mani salauzis tik daudzos gabaliņos.