taču mana kaķīša sirsniņa tik un tā ilgst rīta un vakara murrāšanas, sargāšanas visas nakts garumā un padzirdīšanas ar siltu pienu.

tas, ko mani īstie draugi prot vismazāk, ir glābšana no skumjām.
angļu un skotu dvēselītes manu cigarešu dūmu pieēsto vēderu piepildīja ar laimīgām suliņām, izdzina dancot un pēc nodziedātām skaistām dziesmām saulei lēcot, iegrūda putnu piedziedātā rītā, kur ar koraļļu krāsas zeķbikšu kājiņām tecēju mājās. uz brīdi pazuda mans mīļais skinny bear un došanās uz svešo pasauli iegrimstot vannā, taču tā vietā milzīgu vērtību ieguva iekrišana vasaras pārvalciņos un pamošanās ilgi gaidītos svētkos, kuros mani pirmā sveica britu balstiņa un tai rokās trīcošās ģitāras stīgu melodijas.
un patiesībā, mīļā sirds, tas tikai tādēļ vien, ka uz pleciņa esošās putnu dziesmiņas tev ausī dungoja skaistu vīziju par agriem atnākušās vasaras rītiem, kuros muguriņu glāstīs uz laiku nozudušais skinny bear.

atvēru logu uz brītiņu, lai ielaistu pavasari, taču tas man uzbruka ar pārmetumiem, tādēļ izdzinu to uzreiz laukā.

aiz logiem viegli nolaižas kaijas uz laternām un jumtu saules apspīdētajiem pleciņiem.
aizveru aizkariņus un eju gaidīt rītu vannā, jo neko no laukā notiekošā negribas redzēt.

negribētas vannas vairākas reizes dienā
cigaretes milzīgos daudzumos un ēdienreižu vietā
bezmērķīga klaiņošana pa pilsētu
pēc iespējas vairāk ciešu miegu

ļoti gribētos klusu un mierīgu rītu ar citronu vannu un avokado tumšajām maizītēm pēc tās.
riebīgās dienas, vakari un naktis patiešām atņem visus spēciņus.

pēdējā mēneša laikā baidījos no nakšu briesmīgajiem sapņiem. tagad tur rodu glābiņu, jo dienas ir briesmīgākie murgi.

skinny bear man šodien salauza sirdi.
šķiet, ka tai kabatā glabājās mana dzīvotgriba.

lūdzu, kāds samīļojiet un pažēlojiet mani.
vismaz šovakar.

nav spēciņu un gribas padoties.
to arī daru.
cerams gan, ka tikai līdz rītam.

vīzija
vasarā, parkā un zālītē.
ar skinny bear laiski ķērām vasarraibumus, kas jau mums bija gana daudz, un spēlējām uz sintezatoriem un citām muzikāli burvīgām mašīnām pašu radītas dziesmiņas, kurām es līdzi dziedāju laimīgas melodijas zem kaķīša maskas.
pēc redzētā caur ķermeni izskrēja vieglas trīsiņas.

lūdzu!
te patiešām ir tumšs un drēgns.

rīts klusēdams viegli smaidīja un brīžiem kutināja ar mēmiem vējiem. pēcpusdiena savukārt klēpī iegrūda milzīgus peoniju ziedus, atņēma visus spēciņus un aizdzina mājās gaidīt vakaru, kurš atnāca ar tumsu negaidīti agri un sabiedēja.
esmu zem gultas palīdis kaķītis, kam caur ķermenīti konstanti izskrien baiļu tirpiņas.
zinu, ka no pagultes mani laukā izvilināt varētu ar apsolītu glaudienu un ar vienu tādu īstu varētu arī nomierināt.
lūdzu.

esmu zem gultas palīdis kaķītis, kam caur ķermenīti konstanti izskrien baiļu tirpiņas.
zinu, ka no pagultes mani laukā izvilināt varētu ar apsolītu glaudienu un ar vienu tādu īstu varētu arī nomierināt.

dzīvoju šeit un tagad, tādēļ aiziet no darba šķita visprātīgāk.

hokeja spēles ar aliņiem un zīmīgiem komentāriem no blakus krēsla dod daudz vērtīgas enerģijas.
gribētos biežāk tādā pašā kompānijā, bez mācībām un vairāk aliņiem.

un vispār. manā ikdienā ienācis daudz sporta spēļu. gan mājās, gan pie skinny bear, gan piebāztos bāriņos.

tiešām nesaprotu, kāpēc smaržīgais balto ziedu koks tepatām aiz guļamistabas loga mani tik ļoti riebj.

kā tāds kaķītis vakar skrubinājos gar smaržīgo ievu turpat aiz guļamistabas loga, lai beidzot ielavītos tai klēpī, taču tā neļāvās, un pēcpusdienu nācās pavadīt vāļājamies tikko pļautā zālē. tā es smaržodama pēc laimīga pavasara ar mīkstiem ķepiņu solīšiem aizskrēju līdz bellfield avenue, kur skinny bear mani paņēma klēpī un sargāja visu nakti.
reizēm gribas viņam pateikt, ka iespējams esmu iemīlējusies.

lūdzos smaržīgajai ievai, kas tepat aiz loga, lai ņem mani zaros un pārvērš par skaistu, baltu ziedu.
tā man atteica un iespļāva sejā.

ar kaklā sarausušos kamoliņu izskrēju no mājas un atgriezos tikai pēc vairākām dienām.
iespējams, ka prombūšanas laikā mani nomazgāja tīru un baltu un pabaroja ar siltu pienu. mani ne glaudīja, ne iecēla klēpi, taču ķemenīti šķietami apņēma lielas rokas, cieši samīļoja un pēc brīža klusi matu šķipsnā iečukstēja:
apzināties, atrisināties un novērtēties.
un tikai tad ķerties klāt pārējiem.
iespējams, ka mani mājupceļā tīru un baltu noglaudīja silta pavasara vējiņš un matos sabēra simtiem ābeļu ziedu.
iespējams, ka tikai tādēļ, ka biju tīra un balta.