ar kaklā sarausušos kamoliņu izskrēju no mājas un atgriezos tikai pēc vairākām dienām.
iespējams, ka prombūšanas laikā mani nomazgāja tīru un baltu un pabaroja ar siltu pienu. mani ne glaudīja, ne iecēla klēpi, taču ķemenīti šķietami apņēma lielas rokas, cieši samīļoja un pēc brīža klusi matu šķipsnā iečukstēja:
apzināties, atrisināties un novērtēties.
un tikai tad ķerties klāt pārējiem.
iespējams, ka mani mājupceļā tīru un baltu noglaudīja silta pavasara vējiņš un matos sabēra simtiem ābeļu ziedu.
iespējams, ka tikai tādēļ, ka biju tīra un balta.