rīts bija skaists un smaržīgs. un patiesībā brīžiem pat šķita, ka arī nedaudz laimīgs.
degunu kutināja pļautas zāles smarža, trīsiņas caur ķermeni ķerstīja rīta drēgnums un putni klusi piekliedza ausis. ar rīta smiekliem un dūmiņiem biju ceļā uz rīgu.
dieviņš mani aizsūtīja atpakaļ mājās un teica, ka rīgu šobrīd vispār neesmu pelnījusi.

galīgi nemāku dzīvot.
tikai neglīti ķēmojos.

šķiet, ka būtu pavisam pazaudējusies un noslēpusies no saules, ja reizēm rītos skinny bear mani nesabučotu aiz ausu ļipiņām un uz rīta saules apspīdētiem pleciņiem, kamēr kājas vēl miegainas pēc iepriekšējā vakara spontānās pastaigas pār tiltu (ar cigareti un skūpstu upes krastā svešā pagalmā (kā īstiem rebels pienākas!) noslēgumā) izrausītos no naktī sagulētām segām.
pašos dziļumos es slēpju lielas bēdas par šķietamiem sīkumiem un cituprāt nevajadzīgi noslēdzos, bet ziniet - man trūkst spēciņu cīnīties ar to bubuli, ko neapzināti esmu izauklējusi kabatā.
un vispār! - šovakar gribēju tikai buču pirms iemigšanas un nosolīties, ka rītos vairs neliegšu mieru*, taču turpināšu glaudīties un murrāt kā kaķēns.
iespējams, ka mans ego ir galīgi sacūkots, tādēļ jauc draudzības ar reālās pasaules mazajām tautiņām, lai gan pašai to itin nemaz negribās.

saburzīju un sabāzu kabatās!
tur bija daudz visa kā - dusmas, skaudības, bēdas, nepatikšanas, aizvainojumi un kritikas -, taču neviena pati cigarete.
man vienu ļoti kārojas, jo iet grūti (sasodīts!).

skinny bear vakarnak čukstēja, ka vajadzētu doties uz parīzi.
bonjour, je m'appelle seaglopur!

pūcītes, kaķīši, lāči, zirgi, vilki, kūmiņi, brieži.
viņiem visiem gribas būt uz pastkartēm, krekliņiem un pat saburzītiem iegrūztiem kabatās.
man viņi visi tik ļoti patīk, kad uzzīmēti!

šobrīd man gribas būt ļaunai pret visu pasauli, jo nemāku ar to apieties.

kaķīšu murriņas tik mānīgas,
gaismiņas pavisam vārīgas -
viena pati sirsniņa sāp.

pašā rīta agrumā, kad es nemēdzu būt nomodā, mani glaudīja miegainas sedziņas un rociņas līdzīgi kā migla putnu piečivinātās rīta ieliņas, kuru pagalmiņos resns kaķis murrā pie pļautas zāles smaržas un asina nadziņus pie noskranduša sētas stūra.

jā, tieši tur - starp kaklu un pleciņu, diezgan uzkrītoši pasaulei smaida iespējams šorīt saņemts hicky. tas kā tāds pirmdienas ginesa vakara bērniņš (mēs viņus negribam un tādēļ baidāmies!) laimīgi sildījies šodien saulē un ķēris vasarraibumus, redzējis baložus ar vēderā noslēptu kāju, piedalījies bilžu uzņemšanās un gandrīz aiz šalles nosmacis.
tā es diezgan laiski dzīvojos starp sauli un zālājiem, ēdu karameļu kūkas un rītos tieku pamodināta ar bučām.

kaut kur plaušu kambarīšos sasēduši briesmīgi tumšie mākoņi. miegos aiz aizvērtu acu plakstiņiem tie sarauš biedējošu tumsu un pie tiem pašiem tikai atvērtiem plakstiņiem - neizpratni par katru priekšā esošo skicīti un tehnisku brīnumiņu. es tiešām nezinu, vai pati esmu viņus nejauši kādam izvilkusi no kabatas un pārnesusi mājās vai, sajutuši svarīgas dienas pirms lielas pirmdienas, paši atraduši līdz manīm ceļu, taču skaidrs ir viens - man atkal gribas parauties līdzi lielajiem vējiem un izlikties vārgai.

brūnās tupelītēs un ērgļu spalviņām iepītām matos brienu pa mežu maliņām un krakšķinu zarus, diendusu pavadu ieliekušos stumbros un viegli smaidu, jo iet diezgan laimīgi. kā mazai indiānietei nākas.
apņēmība tamborē darbiņus,
lūgšanas atgriež nozaudētas skicītes,
sabučoti vaigi rada tirpiņas
un tas viss kopā nepārprotami mīlina kā tādu klēpī paņemtu kaķēnu.
šo sajūtu iekaru kaklā kā mīļu amuletu un brūnās tupelītēs un ērgļu spalviņām iepītām matos dodos uz mežu maliņām.

ķermenītī iemitinājusies apņēmība tikpat mājīgi, cik ķiršos un ābelēs baltie un sārtie ziediņi. ar tādiem pašiem reizēm bāliem, reizēm sārtiem vaigiem izvedu pastaigā savu disappointed horse salīt pavasara lietū, lai pēc tam palīstu zem segas turpat netālu no garām braucošiem vilcieniem un klusiem tai pat virzienā tekošiem lielbritānijas ūdeņiem, lai viegli murrātu un slepus dzertu tēju ar pienu.

bonjour!
ceļojumi ārpus pilsētas uz pāris stundām un šķiet, ka tālumā aizvadītas nedēļas. mežos starp zariņiem un slīpiem kokiem kautrīgi smaidīju kamerām un tāpat līdzīgi smaidīju starp dzelteniem ziediņiem dzeltenās zeķubiksēs uz dzeltenas mucas, kurai gadu laikā nodrupusi krāsa turpat otrā pusē seniem tirkīzzilas krāsas zirgu karavāniem. saule šodien kutināja acis un vējš sāniņus, klusītēm garām traucās vilcieni un nekas gandrīz nebija dzirdams, kad vienmuļā vilcienu stacijā uz soliņiem lūkojāmiem kalnos tālumā, kas laimīgi gozējās saulē.
vispār jau vajadzēja iesākt ar to, ka vislabākās kafijas pauzes un laiskas gozēšanās saulē pilsētas centrā ir lekciju laikā ar ķircināšanos par braucieniem uz tālajiem emirātiem.
otrdiena izrādījās skaista!

angļu tējiņa ar pienu gluži tāpat kā earl grey garšo pēc bellfield avenue jumta istabiņu rītiem ar saules mirdzumiem upē abās pusēs tiltam un dzīvības pilniem zāles stiebriņiem jumta noteku caurulēs pie atvērta loga, caur kuru ienāk dzestrs rīta vējš un mani maigi samīļo. tā esmu nevainīgi nodevusi gērnsijas vasaras agros rītus, kad, pēc neskaitāmu puķu podu laistīšanas un jūsmošanas par saules rotaļāšanos ūdens lāsītēs, devos pēc sirdsmieru radošas rīta tējas. manas jaukās tēju atmiņas!

atkal dradzējos ar tabaciņu un, šķiet, arī pati ar sevi. skinny bear mani pagāšnakt būs izdevies dabūt laukā no nelaimības, kas bija tā pa riktīgam pieķērusies pēdējās dienās. es viņu kārtīgi sabučoju un pavisam noteikti izdarītu to arī tagad, ja vien viņš būtu blakām, nevis pie džeimsa džoisa un eliota grāmatu kalniem. mēs atkal ķiķinājām līdz pieciem no rīta un uz palodzes dzērām rīta tēju, kas nu ir mana mīļlieta. nelāgās domas aizgaiņāja sarunas par bailēm no bērniņiem, tomātu audzēšanu noteku caurulēs un mīlīgas sejas izteiksmes, ar kurām mani vieglāk apburt kā ar jebko citu. rīts bija skaisti drēgns un ceļā uz pilsētas centru čubināja matu šķipsnas, no acu kaktiņiem dzina laukā pietrūkušu miegu un deva mazumiņu apņēmības saņemties. pie tā arī gribas pieturēties, jo tas ir acīm redzams, ka vasara jau nāk.

mani nolaupījis pagājušais mēnesis. zinu, ka vajadzētu doties laukā un meklēt, bet tur tik vējains un tumšs. labāk ietīšos sedziņās un raizēšos līdz gaismai.

sirsniņu ļoti žņaudz!
nezinu, kur likties.
nav jau arī kam pateikt.

šonakt gulēšu uz palodzes, jo man vajadzīgs tas mazais vējiņš, kas naktīs pa kluso ielavās istabā, spēlējot melodijas vēja zvanos, un reizēm dusmīgs purina violetās zīdpapīra sienu sedziņas. vispirms tas atdursies pret manu pleciņu, tad izskries cauri visam kažociņam un viltīgs nožāvēs deguna galu, kuru tik cītīgi cenšos uzturēt mitru. novērsīs domas, un es saldi iemigšu, lai sapņotu par runcīti ložņājam pa narcišu un tulpju dobēm.
tagad es saritinos kamolītī un aizveru acis.
gaidu tuvojamies vēju.

astes galā man ieķērusies bēdiņa, un es tai nekādi netieku klāt, lai aizgaiņātu. dzīvojos samērā laimīgi, taču tā skriešana pakaļ astes galam ļoti nogurdina.