Mēs tā ar mammu šodien ot duši parunājāmies, es viņai pastāstīju, ka man viss jau zajebala, ka apnicis šajā mājā (mhm, esmu nepateicīga!), un viņa teica, ka tas esot tikai normāli. Un tad mēs sākām runāties par aerobiku, tenisu un slēpošanu. Šogad viņa pirmo reizi sadūšojās braukt uz lielajiem kalniem. Es sāku stāstīt, ka neko jau lāgā vēl nejēdzu par to savu sesiju, viņa man atkal atsaka, ka biļetes ir nopirktas. Es jau sāku stresot, ka nebūs, kur likt biļeti, ja es netieku etc. Lielā cūcība slēpjas faktā, ka sesijas dēļ (jo es tā pati teicu) viņi man biļeti nemazam nav nopirkuši! Nu, bļin, nedaudz iegrieza, ka šitā. Kurš gribētu februārī izvēdināt galvu ar man Alpos kaut kur?
Bet tā jau principā nav, ko teikt: Rīga ir ne tikai bezspēcīga pret sniega uzbrukumu, arī lietus tai var būt katastrofāls. OK, nav mums 50 ļimonu, lai to visu salabotu, bet, HELLO, nevaram atļauties VUGD mašīnām ieliet degvielu, kad AA 56 un 66 numuri braukalē apkārt tā, ka maz neliekas? Kaut kas šajā valstī ir ļoti, ļoti greizs un nepareizs
Principā jau cūcība, ka šodien astoņos cēlos, lai uz jūru brauktu, bet, protams, ka nekas man nesanāca, jo laiks bija tāds, ka drīzāk pa peļķēm bradāt, ne sauļoties. Ap vienpadsmitiem izskatījās cerīgāk, taču, kad vienos biju Majoros, pludmalē nosalu un aši-knaši devos mājās. Vienkārši eleganti izčakarētas divas dienas v parjad: vakardien ritenim pedālis nokrita, labi, ka tikai kilometru no mājām:)
OK, pietiek žēloties, jāiet baudīt mākslīgā saule un pēčāk dzīve. Vēlot Jums to labāko,
Signe :*