Mani citreiz ļoti pārsteidz, kā cilvēki izvēlas veidot attiecības ar pretējo dzimumu (nē, manu "metodi" labāk neapspriedīsim:) ), par piemēru varētu aplūkot manu brāli. Viņam po žizņi ir tendence, kā lai labāk pasaka, iegruzīt savas draudzenes: ne par ko vai arī mazāko iemeslu apvainoties un tad skriet prom ar domu, ka dūda viņam sekos, mierinās, jutīsies vainīga utt. Vairums jau tā arī dara, ja kas! Bet visu cieņu Ievai, ka viņa tomēr nebizoja pakaļ, kad viņš pēkšņi sāka ne no šā ne no tā braukt augumā viņai par to, ka sestdien viņa bij' fočējusies ar angļu jākļiem (salīdzinājumam: viņam pašam liekas normāli tā puspajokam puspanopietnam - vairāk gan tomēr pa jokam - līst virsū bučoties gandrīz visām manām draudzenēm, īpaši tām, kuras varētu no tā sakautrēties). Nedaudz novirzījos no tēmas, bet rezultāts tāds, ka viņš sev sagraizīja roku (lētinieks, ne?) un šodien apgalvoja, ka to esot uzplēsis lienot pāri dzeloņdrāšu žogam. Un tad jau vēl viņš arī jau pamazām sāk iekrist stresā, ja zālīti nevar nopirkt (vismaz tā es to nopratu no cilvēka x stāstītā), a pie viena skraida pie psihologa, jo tas ir tas labais, kas viņu saprot, bet tā sliktā ģimene, nu tie gan ir vieni nelieši un maitas!
Nē, es jau neko, tikai ļoti uztraucos.
Šodien Jankumam prasīju, kā top viņa ieraksti. Piemēram, vairums manējo top, visu kārtīgi apdomājot un pārdomājot, un tikai tad kaut kas parādās šeit. Bet bieži tā arī neparādās. Bet te nekad nav to pašu sliktāko lietu. Par samazgu spaini man kalpo mana papīra dienasgrāmata, jā, jā, es tādu rakstu. Starp citu, tikko salīmēju vienu no tās izplēsto lapu. Biju dienasgrāmatu parādījusi Mārim, bet tad sapratu, ka tas jau ir par traku, tas rakstītais, ka vajadzētu to visu nahuj laukā. Bet pēc saplēšanas man palika žēl. Jo tā tomēr ir mana subjektīvā patiesība. Tas, kā tobrīd esmu jutusies. Un rakstīta man, tikai manām acīm, jo var būt pārāk sāpinoša un nepareizu priekšstatu radoša. Tādēļ atziņa, ka dienasgrāmatu var rakstīt tikai un vienīgi sev vai arī nevar bez komentāra rādīt. Jo tas patiešām ir melni, melni, melni. Man dienasgrāmata ir domāta, lai dzīvē es vairāk varētu starot kā saulīte, atmetot to visu negatīvo miskastē.
Bet tā jau šonedēļ neiztikām bez dažas labas pikantākas ainiņas ;) un Jankums teica, ka man obligāti jāuzraksta, ka viņš esot jājis (man tas padodoties labāk), un, zinies, viņam arī ļoti labi padevās priekš pirmās reizes (nē, šeit cūkas laimes princips nespēlē!). Un divas stundas tā mēs bariņā jājām. Interesanti, kā tur puišiem rītā būs ar kājām? Piemēram, es jau jūtu, ka vispirms no voltizēšanas, tad divām stundām mežā un visbeidzot vēl savas pusstundas pastrādāšanas man rītā nebūs labi. Vēlams, lai nebūtu daudz trepju jāekspluatē. Ziniet, es tomēr uzskatu, ka zirgi ir gandrīz pats labākais, kas ar mani gadījies dzīvē. Novēlu arī jums piedzīvot zirgu*!
( * )
Šodien noskatījos pasaules kausu, vispār jau visiem, kas neredzēja, publiskais fuj, jo makan labs pasākums. Man jau tie zirdziņi patīk. Sabijām ar manu liebe Madariņu un viņas draudzeni Violetu. Kaut kā tā saruna pavērsās, kad viņa tā pa jokam man prasīja, kā tad tas nākas, ka Māri nekrāpju. Laikam esmu baigi oldskūlīgā. Katrā ziņā teicu, ka man tas šķiet tikai normāli, bet tad nedaudz sapratu, ka visa šī saruna ir baigajās auzās, jo man blakus sēž divas meitenes, kuras abas izčakarējis viens džeks, pie kam vienu ar otru un vēl, protams, ar dažām citām meitenēm. Vistrakākais ir tas, ka vismaz uz Madaru tas atstāja destruktīvu iespaidu. Tik pārvērtušos cilvēkus bieži neredz, patiesībā, pirmais cilvēks, ko redzu, kas patiešām ienīst vai vismaz ar visu sirdi to cenšas darīt. Man tas šķiet pat biedējoši